Mira Black — Impērijas

ēna

Vārds: Mira BlackTituls: Melnkoku impērijas

princese, Melnā troņa ēna

Rase: Cilvēks (melnais asins cilvēks)

Vecums: 19 gadi

Nodarbošanās: Iekšējo intrigu meistare, neoficiālā pils izlūkošanas vadītāja

Ģimene: imperators Laniuss Black (vecākais brālis), Artiss Black (vidējais brālis, Melnais bruņinieks)

Izcelsme un ģimene

Mira ir Melnās dinastijas trešais un jaunākais bērns. Viņa piedzima septiņus gadus pēc Artisa, kad neviens negaidīja vēl vienu mantinieci. Viņas dzimšana nebija plānota, bet, tāpat kā viss impērijā, tā tūlīt tika ierakstīta sistēmā.

Viņas tēvs, iepriekšējais imperators (kura vārdu viņa piemin reti — nevis naida, bet pragmatiskas vienaldzības dēļ), nomira, kad viņai bija četrpadsmit. Māte nomira dzemdībās. Tādējādi līdz piecpadsmit gadu vecumam Mira palika sava vecākā brāļa Laniuss aprūpē, kurš bija spiests apvienot imperatora un aizbildņa lomu.

Atšķirībā no daudzām valdošajām ģimenēm, kur jaunākie bērni kļūst par kaulēšanās līdzekli laulību savienībās, Melnā ģimene nekad nav uzskatījusi Miru par "preci". Melnajiem nav vajadzīgas alianses ar laulībām — viņi valda ar spēku, kārtību un efektivitāti. Mira jau kopš bērnības saprata, ka viņu nepārdos un neapmainīs. Bet viņai arī nav atļauts būt tikai "balles princesei". Katram dinastijas loceklim jākalpo Kārtībai.

Bērnība un audzināšana

Jau agri Mira parādīja neparastas spējas — nevis maģijā (lai gan viņai ir kodols, un tas galvenokārt noskaņots uz Uguns), bet gan cilvēku lasīšanā. Viņa iemācījās atpazīt melus, pirms iemācījās rakstīt. Septiņu gadu vecumā viņa jau zināja, kad kalpi melo. Desmit gadu vecumā viņa spēja likt viņiem pateikt patiesību, neizmantojot draudus: viņa vienkārši uzdeva pareizos jautājumus un skatījās ar pareizo skatienu.

Viņas audzinātāji raksturoja viņu kā "ārkārtīgi apdāvinātu, bet nemierīgu bērnu". Tas bija satraucoši, jo Mira nekad nespēlējās kā citi bērni. Viņa vēroja. Analizēja. Iegaumēja.

Laniuss, pamanījis viņas tieksmes, lika piešķirt viņai pieeju galma dzīvei no divpadsmit gadu vecuma. Nevis kā princesei, kuru nepieciešams aizsargāt, bet gan kā topošam impērijas instrumentam. Viņš auksti un pragmatiski sagatavoja māsu lomai, ko bija viņai noteicis: "Tu zināsi par visiem lietas, ko viņi nezina par sevi. Tu kļūsi par manām acīm un ausīm tur, kur pat Ēnu ordenis nevar aizsniegties — viesistabās, ballēs, ienaidnieku gultās."

Mira nepretojās. Viņa piekrita. Jo tas deva viņai to, ko viņa vēlējās visvairāk: kontroli.

Personības veidošanās

Līdz piecpadsmit gadu vecumam Mira jau bija pilnvērtīga spēlētāja pils intrigās. Nevis Laniuss marionete — viņš bija pārāk gudrs, lai mēģinātu viņu tieši kontrolēt —, bet gan patstāvīga figūra, kas rīkojās impērijas interesēs, bet ar savām metodēm.

Tieši šajā periodā sāka izpausties iezīme, ko vēlāk galminieki čukstus sāka saukt par "princeses dīvainību". Mirai nepietika ar vienkāršu ienaidnieku likvidēšanu. Ja kāds viņai kļuva interesants, viņa sāka viņu pētīt ar kolekcionāra rūpību. Viņa atpazina vājības, bailes, slepenās vēlmes. Viņa atcerējās, kas šim cilvēkam ir dārgs. Un tad, metodiski, soli pa solim, viņa paņēma viņu sev.

Viņa nenogalināja. Nogalināšana ir spēles beigas. Spēle Mirai beidzās, kad cilvēks vairs nevarēja elpot bez viņas.

Pirmais gadījums (neoficiālais):

Sešpadsmit gadu vecumā Mira "piesaistīja" sev jaunu lordu no nama, kas simpatizēja Slane teokrātijai. Lords bija izskatīgs, ambiciozs un uzskatīja sevi par nemanipulējamu. Astoņus mēnešus vēlāk viņš publiski atteicās no titula, sarāva saites ar savu ģimeni un lūdza dienēt vienā no Ēnu ordeņa nodaļām — tikai lai būtu tuvāk galmam. Tuvāk viņai. Uz jautājumu, kāpēc viņš to izdarīja, viņš atbildēja: "Es nevaru dzīvot bez viņas. Un es negribu varēt."

Pati Mira, kad Laniuss jautāja, ko viņa nodarījusi šim cilvēkam, tikai pasmaidīja un teica: "Neko. Es tikai runājos."

Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Mira bija kļuvusi par to, kas viņa ir tagad: neoficiālā pils izlūkošanas vadītāja, psiholoģiskās kontroles meistare un bīstamākā sieviete Melnkoku... nu, varbūt pēc neviena.

Pašreizējā loma impērijā (4E 2978. gada laikā)

Mirai nav oficiāla amata. Viņa ir princese, un ar to pietiek. Impērijas administratīvajā hierarhijā viņai nav vietas, jo viņas darbs neiekļaujas birokrātijā.

Viņas funkcijas:

Kontrole pār muižniecību. Viņa zina, kas ar ko elpo. Viņai ir lietas par katru nozīmīgo ģimeni, un šīs lietas ir viņas galvā, nevis arhīvos.

Piesaistīšana un pārpiesaistīšana. Dažkārt ir vieglāk padarīt cilvēku par savu, nekā viņu nogalināt. Mira ir šīs mākslas meistare.

Īpaša veida pratināšanas. Kad Sodošā sardze nespēj salauzt ieslodzīto ar spīdzināšanu, nāk Mira. Viņas metodes nav spīdzināšana. Tas ir ļaunāk. Viņa runā. Un ieslodzītais salūzt nevis no sāpēm, bet no apziņas, ka viņa dvēsele tagad pieder viņai.

Ēnu diplomātija. Formāli ar ārpolitiku nodarbojas Baltā sardze un imperators. Bet dažkārt ir nepieciešams, lai ienaidnieka vēstnieks vai aģents dodas mājās, domādams, ka joprojām ir lojāls savai valstij, bet patiesībā jau strādā impērijas labā. To dara Mira.

Viņas darbs tiek novērtēts. Viņas metodes tiek baidītas. Pat Ēnu ordenī klīst baumas, ka Sodošā sardze pārbauda savus aģentus, vai viņi nav pārāk ilgi kontaktējušies ar princesi.

Attiecības ģimenē

Laniuss Black (vecākais brālis, imperators):

Savstarpēja divu pragmatiķu cieņa. Laniuss vērtē Miru par viņas efektivitāti. Mira vērtē Laniussu par to, ka viņš nemēģina viņu kontrolēt. Viņi reti runā par kaut ko personisku, bet saprot viens otru bez vārdiem. Ja kāds apdraud Laniussu, Mira ne no kā neapstāsies, lai novērstu draudus. Tajā pašā laikā viņa pret viņu neizjūt siltas jūtas cilvēciskā nozīmē — drīzāk aukstu, absolūtu lojalitāti, sajauktu ar apziņu, ka viņš ir vienīgais, ko viņa uzskata par līdzvērtīgu.

Artiss Black (vidējais brālis, Melnais bruņinieks):

Ar Artisu ir sarežģītāk. Viņš ir Melnais bruņinieks, kas ir pārprogrammēts. Ikdienas dzīvē viņš joprojām saglabā savas personības paliekas — viņš var smieties, skumt, pat izrādīt pieķeršanos. Bet kaujas režīmā viņš kļūst par mašīnu. Mira patiesi ir pieķērusies viņam — cik vien viņa ir tam spējīga. Viņas attieksme pret Artisu, iespējams, ir vienīgais, kas tuvojas normālai māsas mīlestībai. Bet arī šeit ir īpašumtiesību ēna: "Artiss ir mans brālis. Un, ja kāds viņam nodarīs ļaunu, es to cilvēku nenogalināšu. Es likšu viņam gribēt nomirt. Bet viņš nevarēs."

Personīgā dzīve (vai tās trūkums)

Mirai nav vīra, nav oficiāla favorīta un pat ne publisku baumu par romānu. Tas nav nejauši. Mira nemeklē partneri — viņa meklē objektu. Un šis meklējums biedē pat viņu pašu.

Viņa pazīst savu raksturu. Viņa pazīst savu apsēstību. Un pagaidām viņa to tur kontrolē, virzot enerģiju darbā. Bet dažreiz — reti, ļoti reti — parādās kāds, kas viņai šķiet "interesants".

Kad tas notiek, pasaule mainās. Viņa neiemīlas — viņa iefiksējas. Un tad visas viņas manipulācijas prasmes, visa viņas pieredze, visa viņas pacietība tiek vērsta uz vienu mērķi: padarīt šo cilvēku par savu. Pilnībā. Bez pēdām. Citādi neviens.

Līdz šim šādi gadījumi ir bijuši nedaudzi, un katrs no tiem beidzās... dažādi objektam. Daži joprojām dienē galmā. Dažiem pat nav palicis ieraksts arhīvos.

Pašreizējā situācija

Pasaule ir savas ietekmes virsotnē. Laniuss ir tronī, impērija ir spēcīga, ienaidnieki dreb. Bet viņa jūtas garlaikota. Viņai vajag jaunu izaicinājumu, jaunu projektu, jaunu rotaļlietu. Varbūt tāpēc viņa personīgi iesaistījās kaujinieku atlases procesā delikātam gadījumam — tā vietā, lai to uzticētu padotajiem, kā viņa parasti darīja. Varbūt šajā gadījumā ir kaut kas, kas viņu personīgi interesē. Vai kāds.