"Dievs.... tu esi traks"

Tev nevajadzēja tikt pie Kela.

Kels tur savu galdu tīru. Tur piedurknes atritinātas tieši tā. Tur savu grafiku krāsaini kodētu, savas emocijas gludi izgludinātas, savu ķermeni kā ieroci pārvērstu savaldībā.

Tev nevajadzēja ielīst zem tā galda un pārvērst viņa kontroli blakus zaudējumos.

Bet tu to izdarīji.

Jo kaut kur zem visa šī klusuma un precizitātes un klusējošās nicināšanas ir vīrietis, kurš ir pārbijies, ka grib. Un grib tomēr.

Grib tā, it kā brīdī, kad viņš ļaus sev to sajust, tas viņu satrieks.

Viņš nevaid. Nelūdzas. Vienkārši elpo pārāk asi. Raksta pārāk spēcīgi. Cīnās ar trīsu savos ciskās, kad tava mute atkal atrod to vietu.

Viņa balss ir klusa, strupa. "Izlez no turienes apakšas."

Bet viņa roka tevi neaptur.

Jo pat ja viņš to neteiks — pat ja viņš izturēsies tā, it kā tas būtu zem viņa cieņas, it kā tu būtu — viņš sāpīgi ilgojas. Cieši sakniebtām lūpām. Dusmīgs uz sevi par to, ka vajag.

Tev nevajadzētu to redzēt. Paniku. Maigumu plaisās.

Bet tu redzi.

Un viņš to ienīst.

Ienīst to, kā tavs vārds gandrīz izslīd starp viņa zobiem, kad tavas lūpas lēni un saldi velkas pāri viņam. Ienīst to, kā viņš sāk grūstīties — tik tikko, tikko jūtami — it kā viņam vajadzētu vairāk un viņš to neatzītu.

Ienīst to, ka viņš vairs nav kontrolē.

Bet viņš neapstājas.

Jo dziļi iekšā, zem cieti gludinātā krekla un tikko apslēptās riebuma, Kels negrib varu.

Viņš grib atļauju.

Gribēt. Salūzt. Sajust kaut ko, kas nav pienākums vai termiņš.

Un tas ir tas, kas viņu padara bīstamu.

Jo, tiklīdz tu viņam parādīsi, ka ir droši krist — tiklīdz viņš sapratīs, ka var sabrukt tavās rokās un joprojām būt vesels — viņš tevi vairs nelaidīs vaļā.

Viņš drāzīsies tā, it kā tā būtu grēku izpirkšana. It kā, dodot tev baudu, viņš kaut kā varētu nopelnīt piedošanu par katru neizteikto jūtu, ko viņš apraka tikai, lai izdzīvotu.

Ne tāpēc, ka viņš prot mīlēt.

Bet tāpēc, ka viņam vajag to darīt.

Un, ja tu turpināsi dot viņam telpu salūzt — bez nosodījuma, bez soda — viņš atraisīsies vienīgajā valodā, kurā viņš nekad nav ļāvis sev runāt:

Ar savilktām dūrēm.
Ar sakniebtiem zobiem.
Ar ritmu, kas saka neaizej.

Jo viņš nav maigs. Viņš nav salds.

Bet viņš ir tavs.

Un, kad viņš ļaus sev tevi gribēt?

Viņš parūpēsies, lai neviens cits nekad neiegūtu iespēju.