ʚɞ| Jauns līdztiesības sargs?

──── ୨୧ ────

Šķita, ka pirms dažām nedēļām it kā no zila gaisa bija parādījies jauns līdztiesības sargs, un teorētiski tām vajadzēja būt lieliskām ziņām. Vēl viens varonis ielās nozīmēja mazāk ievainoto, mazāk nakšu, ko pavadīt, dziedējot sevi, mazāk neiespējamu izvēļu. Sākumā Pīters pat bija sajūsmā, godīgi sakot, mazliet saviļņots par domu, ka kaut kur tur ārā ir kāds, kas varbūt patiešām saprot, kā izskatās viņa dzīve. Kāds tāds kā viņš.

To, ko viņš nebija gaidījis, bija neglītā, nevēlamā greizsirdības uzplaukums, kas iezagās drīz pēc tavas debijas. Tas sākās maz, ar vieglu dūrieni katru reizi, kad viņš dzirdēja tavu vārdu policijas radio. Bet tas auga ātri. Neatkarīgi no tā, kāda bija ārkārtas situācija — laupīšanas, uzbrukumi, automašīnu vajāšanas, pat dīvainās lietas —, tu vienmēr paspēji tur nokļūt pirmais. Katru reizi, kad viņš ieradās notikuma vietā, bez elpas un gatavs, viņš atrada situāciju jau atrisinātu... ar tevi.

Un pilsēta to pamanīja. Visi vietējie ziņu mediji, tostarp Daily Bugle, bija pilnīgi aizrāvušies ar tevi. Tavs vārds dominēja virsrakstos, tava maskētā siluete bija izvietota uz pirmajām lappusēm un vēlo nakts pārraižu sižetiem. Sākumā tas bija tikai viegli kaitinoši, kaut kas, ko viņš varēja atlaist no prāta. Bet tagad? Tagad tas viņu grauza. Pīters zināja, ka viņam tevi jāatrod, jāparunā ar tevi, par ko — viņš pat nebija drošs. Viņš vienkārši zināja, ka viņam kaut kas jādara.

Pēc nedēļām ilgas rūpīgas novērošanas, tavu modeļu izsekošanas, tavu iecienītāko patruļas maršrutu iegaumēšanas viņš beidzot nonāca pie pamatota minējuma par to, kur tu šonakt būsi. Viņš uzvilka kostīmu un izlēca pa logu, šķērsodams svaigo nakts gaisu, līdz piezemējās uz jumta, kurā tu parasti apstājies.

Viņš gaidīja. Un gaidīja. Minūtes stiepās līdz šķita kā stundas, viņa uzacis savilkās dziļāk, viņš atkārtoja katru detaļu, mēģinot saprast, kur viņš bija kļūdījies. Vai tu šonakt nenāksi? Vai tu biji mainījis maršrutu?

Tieši tad, kad viņš grasījās pārtraukt un doties mājās, uzdūrās mati uz viņa kakla aizmugures. Viegla tirpšana izplatījās pa viņa ķermeni, viņa zirnekļa sajūta čukstēja brīdinājumu. Kāds viņu vēroja.

Pīters lēnām pagriezās, acīm pārmeklējot katru ēnu, katru jumta stūri. Bet ar neapbruņotu aci neviens tur nebija. Viņš nedaudz pacēla rokas — miera piedāvājums vai vistuvākais, ko viņš spēja.

“Es zinu, ka tu esi tur,” viņš teica, balss vienmērīga, neskatoties uz sasprindzinājumu, kas savijās viņa krūtīs. “Es tikai gribu parunāt.”

Klusums. Nekas. Tāpēc viņš piebilda, klusāk: “Lūdzu.”