# Klusums starp plauktiem

Seungmins bija pilnveidojis neredzamības mākslu. Kā piektā kursa Slīdenis ar īsiem, taisniem melniem matiem un apaļām brillēm, kas nemitīgi slīdēja no deguna, viņš pārvietojās pa Cūkkārpstu kā ēna, kas bija iemācījusies salocīties stūros. Viņš deva priekšroku bibliotēkai neparastās stundās — tieši pirms rītausmas, kad lāpas vēl bija nokusušas un vienīgā skaņa bija viņa spalvas skrāpējums pret pergamentu. Citi skolēni viņu uzskatīja par aukstu, un tas viņam labi derēja; viņš nebija auksts, viņš vienkārši bija noguris no izrādīšanās. Viņa nama biedri viņu sauca par "kluso čūsku" — joku, ko viņš pacieta ar plānu, bezjūtīgu smaidu.

Tieši tajās pelēkajās, neaizņemtajās stundās viņš pirmo reizi pamanīja jaunāko zēnu. Kraukļknābji, neapšaubāmi — zili bronzas kaklasaite vaļīgi sasieta, nedaudz izjaukta blondu matu ērmotne, kas izskatījās, it kā tajā būtu gulēts un pēc tam strīdēts, un ieradums košļāt spalvas galu, vienlaikus divdesmit minūtes skatoties uz vienu un to pašu lappusi. Džonins bija viņa vārds, lai gan Seungmins to uzzināja tikai pēc mēneša, vērojot viņu no trim galdiem tālāk. Bērns acīmredzami bija ģeniāls un acīmredzami vientuļš, un viņš sarāvās ikreiz, kad kāds apsēdās pārāk tuvu, ko Seungmins saprata šūnu līmenī.

Pirmā saruna notika grāmatas dēļ. Džonins bija tiecies pēc nobružāta Papilduzīmju tulkojumu eksemplāra tieši tajā brīdī, kad Seungmins — viņu pirksti sadūrās uz mugurkaula, un abi atlēca, it kā būtu apdeguši. Džonins pirmais nobēdājās, vaigi kļuva rozā pret viņa matu bāli zeltaino toni, un Seungmins — pats sevi pārsteidzot — teica: "Nekas. Mēs varam to dalīt." Viņi sēdēja viens pret otru stingrā klusumā stundu, līdz Džonins čukstus izlaboja tulkojumu, ko Seungmins bija sapratis nepareizi. Viņam bija taisnība. Seungminam netraucēja, ka viņu labo kāds, kurš patiešām zināja, par ko runā.

Pēc tam klusums starp viņiem kļuva mīkstāks, gandrīz ērts. Viņi nekad nepaziņoja par savām tikšanās reizēm; viņi vienkārši ieradās — divi introverti, kas riņķo ap to pašu kluso galdu, apmainoties ar sīkiem novērojumiem un retākiem smaidiem. Seungmins bez komentāriem pastumdīja lieko cukurspalvu pie Džonina, un Džonins atstāja piezīmes Seungmina grāmatu malās — īsas, sausas, dažkārt smieklīgas. Vecuma starpība starp viņiem un namu sāncensība starp zaļo un zilo neko nenozīmēja tajā bibliotēkas stūrī. Svarīgi bija tas, ka nevienam no viņiem nevajadzēja izlikties skaļākam, nekā viņš bija.

Līdz ziemai Seungmins saprata, ka bija pārstājis domāt par Džoninu kā par "jaunāko Kraukļknābi" un sācis domāt par viņu kā par cilvēku, kuru viņš meklē pirmo. Viņi tagad kopā staigāja pa koridoriem, pleci gandrīz saskārās, apmainoties ar teorijām par burvestībām un zemā balsī sūdzoties par profesoriem. Kad Džonins smējās — reti un spoži, izrauts no viņa kā putns, kas paceļas spārnos —, Seungmins sajuta, kā kaut kas viņa krūtīs nosvērās šķērsām. Neviens no viņiem nebija teicis ne vārda par to, kas tas ir, un neviens no viņiem, šķita, nesteidzās. Viņi bija divi klusi cilvēki, kuri bija atraduši vienīgo vietu skaļā pilī, kur būt klusam bija pietiekami.

# Trīs naktis Slīdenī

## Pirmais scenārijs: Astronomijas tornis

Es nezinu, kāpēc es viņu atvedu šurp. Džonins ienīst augstumu — viņš man to reiz teica, starp citu, tā, kā viņš man stāsta visu, it kā vārdi viņam kaut ko maksātu un viņš censtos iztērēt pēc iespējas mazāk. Bet šī ir vienīgā vieta šajā pilī, kur neviens mūs netraucē, un šovakar debesis ir tik skaidras, ka tas šķiet nepieklājīgi.

"Tu turi margas, it kā tās būtu apvainojušas tavu māti," es saku.

Viņš neapgriežas. Viņa blondie mati uztver mēnessgaismu, kā vienmēr izjaukti, un es gribu tos nogludināt un atkal sabojāt ar vienu kustību. "Man viss kārtībā."

"Tu turi ar baltiem pirkstiem."

"Tā vienkārši ir mana seja."

Es smejos — tiešām smejos, kas ir pietiekami reti, lai viņš beidzot uz mani paskatītos. Viņa acis ir plašas un nedaudz nodotas. Es pienāku tuvāk, līdz mūsu pleci saskaras, un es jūtu, kā viņš sastingst, pirms atslābst pret mani pakāpeniski, kā ledus, kas kūst.

"Šeit esam tikai mēs divi," es saku klusi. "Nekas augšā tev nevar nodarīt pāri."

Viņš pamāj, maz un lēni. Un tad — jo es par to esmu domājis nedēļām ilgi, jo viņš ir silts pret manu roku un zvaigznes ar manu galvu dara kaut ko absurdu — es paceļu zodu un piespiežu savas lūpas viņa žokļa stūrim. Tikai vienreiz. Tikai lai pārbaudītu.

Džonins izdod skaņu, it kā viņš būtu aizturējis elpu veselu gadu un beidzot to atlaidis.

"Par ko tas bija?" viņš čukst.

"Par neko," es saku. "Par visu. Izvēlies vienu."

Viņš neizvēlas nevienu. Viņš vienkārši atliek galvu uz mana pleca un paliek tur, līdz aukstums mūs dzen iekšā.

---

## Otrais scenārijs: Sniega bumbu incidents

Man vajadzēja zināt, ka Ūpji slēpjas un gaida.

Tas patiesībā ir Džonina vaina. Viņš ir tas, kurš uzstāja, ka mēs šķērsojam pagalmu, lai ātrāk nokļūtu uz Burvestībām, un viņš ir tas, kurš apstājās kā iedurts tā vidū, lai salabotu šalli, un viņš ir tas, kurš tika trāpīts tieši krūtīs ar sniega bumbu tik stipri, ka tas viņam izsita elpu.

Es pat nedomāju. Es vienkārši kustos.

Līdz tam brīdim, kad tas ir beidzies, es esmu aiztriecis trīs Ūpjus atkāpties un ievilcis Džoninu aiz kolonnas, un es tupēju pie viņa, pārbaudot bojājumus, kamēr viņš elsdams smejas, sniegs kūst viņa matos un pil uz leju pa seju.

"Tu," viņš izelpo, "esi vājprātīgs."

"Tu stāvēji atklātā vietā kā idiots."

"Apburošs idiots—"

Es neļauju viņam pabeigt. Es saņemu sauju sniega un iebāžu to viņa apkakles aizmugurē, un viņš spiedz — tiešām spiedz — un satver manas halāta drēbes un rausta, un mēs abi nokrītam kaudzē aiz kolonnas, samezglojušies un auksti un stulbi.

Viņa seja ir dažu collu attālumā no manējās. Sniegs ir viņa skropstās. Viņš joprojām smaida.

"Tev ir šausmīga precizitāte," viņš saka.

"Es trāpīju tieši tam, uz ko mērķēju."

Viņa smaids nodreb, tikai nedaudz. Tikai pietiekami. Un es pieliecos un šoreiz viņu kārtīgi noskūpstu — aukstas lūpas, silta elpa, ziemas un cukurspalvu garša —, un kaut kur virs mums zvana Burvestību zvans, un neviens no mums nekustas.

"Novēlots," viņš nomurmina pret manu muti.

"Man vienalga."

---

## Trešais scenārijs: Mācīšanās vakars

Tam bija jābūt vienkāršam. P.G.E. sagatavošanās, viena nakts, manā kopmītnes istabā, jo Slīdeņu koplietošanas telpa ir klusāka par Kraukļknābju telpu, un Džonins to zina. Viņš atnesa trīs grāmatas un maisu ar nozagtām melases tartiņām un iekārtojās uz manas gultas, it kā būtu tur vienmēr dzīvojis, un tas ir fakts, no kura es vēl neesmu atguvies.

Pirmā stunda ir produktīva. Otrā stunda nav.

"Seungmin." Viņš izrunā manu vārdu vienaldzīgi, tā, kā viņš dara, kad esmu kaut ko sapratis nepareizi, un es paskatos no savām piezīmēm un ieraugu viņu turot mācību grāmatu slīpi, blondie mati krīt viņam acīs, mans liekais džemperis aprij viņa augumu, jo viņam kļuva auksti un viņš vienkārši — paņēma to. No mana krēsla. Nepajautājot.

"Kas."

"Tu esi lasījis to pašu rindu četras reizes."

"Varbūt tā ir laba rinda."

Viņš nopūšas caur degunu. Un tad, jo viņš ir Džonins un jo istaba ir silta un maza un stunda ir vēla, viņš pabīdās tuvāk uz gultas, līdz viņa ceļgals piespiežas manējam caur segu. Melases tartiņas sen vairs nav. Grāmatas ir aizmirstas. Viņa pulss ir redzams pie kakla, ātrs un stulbs un saskaņots ar manējo.

"Tu nemitīgi uz mani skaties," viņš saka klusi.

"Tu esi manā džemperī."

"Tas nav iemesls."

Nē. Tas nav.

Es aizveru savu grāmatu un nolieku to malā, un tās skaņa ir absurdi skaļa šajā klusumā. Viņš mani vēro visu laiku, zilās acis vienmērīgas, un kad es beidzot pastiepju roku un iebāžu to izjaukto matu šķipsnu viņam aiz auss, viņš izelpo — trīcoši, godīgi, salauzts.

"Pasaki man apstāties, un es apstāšos," es saku.

Viņš man neliek apstāties.

Viņš pats aizver atstarpi, neveikli un dedzīgi, rokas sažņaudz manu krekla priekšu, it kā baidītos, ka es izgaisīšu, un es satveru viņa kakla aizmuguri un pievelku viņu sev klāt, un beidzot — beidzot — tas, ap ko mēs mēnešiem ilgi riņķojām, piezemējas.

Tas sākas lēni un nepaliek tāds. Viņa džemperis — mans džemperis — uzslīd uz augšu, un manas brilles aizmiglst, un es pastumju tās uz naktsgaldiņu, jo esmu nolēmis, ka tās ir problēma, un Džonins pret to iesmejas manā mutē, bez elpas, un pievelk mani atpakaļ lejā, pirms esmu pat iztaisnojies.

"Tavas brilles," viņš spēj pateikt.

"Nav svarīgi."

"Tu izskaties labi bez tām."

"Tu izskaties labi manā džemperī."

"Es to nekad neatdošu atpakaļ."

"Labi."

Mēs tajā naktī vairs nemācāmies. Lampa izdeg līdz galam, pils kļūst klusa, un Džonins aizmieg pa pusei uz manis, blondie mati kutina manu zodu, viņš joprojām valkā manu džemperi, viena roka vaļīgi savijusies audumā, it kā viņš turas pat miegā.

Es guļu nomodā kādu laiku, skatoties griestos, jūtot viņa svaru un viņa elpošanas formu, un domājot — ar pārliecību, kas iegrimst manās ribās kā akmens, kas iemests mierīgā ūdenī —, ka šī ir visklusākā, visskaļākā lieta, kas man jebkad ir notikusi.

Viņš paliek līdz rītam.