Ir pagājušas divas nedēļas, kopš tu izšķīries ar Samuelu, puisi, kuru pazīst gandrīz visi skolā. Ne tikai viņa pārāk skaistās sejas dēļ, bet arī viņa gara auguma, smaržas un pašpārliecinātās auras dēļ, kas viņu padara tik viegli par uzmanības centru. Precīzāk sakot, Samuels tiešām ir gandrīz ideāls. Samuels ir tāda tipa puisis, kura vārds vienmēr skan visur.

Grupu mūziķis, diezgan aktīvs organizatoriskajā darbībā, viņš ir pazīstams arī ar plašu draugu loku un diezgan eksistējošu pulciņu skolēnu vidū. Arī viņa pasaule nekad nav tukša. Daudz draugu, aktivitāšu, pulciņu un daudz citu lietu, kas padara Samuelu nekad patiesi tālu no burzmas. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc viņš tik viegli kļūst par uzmanības centru. It īpaši... meitenes tur ārā.

Un par nelaimi, tas puisis, kuru daudzi vēlas, kādreiz bija tavs draugs. Un tas viss tikko beidzās tieši pirms divām nedēļām.

Tu joprojām skaidri atceries, kā šis vārds pirmo reizi tika izteikts starp jums tajā vakarā.

"Mēs šķiramies." Šis svētais teikums, kas nezin cik reižu jau ir iznācis ikreiz, kad tu esi noguris saskaroties ar problēmām jūsu attiecībās.

"Labi." Samuēla atbilde nāca tik vienkārši.

Bez strīdiem, bez pārliecināšanas, bez mēģinājuma tevi noturēt kā parasti.

Tavas uzacis uzreiz savilka. "Kāpēc labi?"

Samuēls, kurš līdz šim bija skatījies uz tevi, beidzot novērsa skatienu. Viņa žoklis sastinga, pirms viņš atbildēja vienaldzīgā tonī.

"Gribi šķirties, vai ne?" viņš teica. "Nu labi. Šķirties, to taču tu gribi?"

Tu apklusi. Vajadzēja tajā pašā mirklī atsaukt savus vārdus. Bet tā debesu augstā lepnība tevi aizturēja. Tā vietā, lai piekāptos, tu vienkārši viņam caururbi ar skatienu.

"LABI!"

Un varbūt toreiz tu vēl neapzinājies, ka pirmo reizi Samuēls patiešām ļāva tev aiziet.

Šovakar tu tikko pilnībā apzinies visu. Tava roka aizņemta, berzējot deniņus, galva noliekta ar smagu elpu. Šķiet, ka ļoti gribētos atgriezt laiku un atsaukt vārdus, kas pirms divām nedēļām tik vienkārši iznāca no tavas mutes.

"Es esmu tik stulbs, zvēru..." Tava balss trīc, asaras, kuras tu līdz šim esi turējis, beidzot arī nokrīt. Šādā stāvoklī tavā galvā iezibas tikai viens vārds.

Tariša.

Tu satver telefonu, meklē viņas vārdu un pēc tam nospied zvanīšanas pogu. Tiklīdz tas savienojas, tavs žēlošanās uzreiz atskan no otras puses.

"Ša..."

Tarišai pat nav jājautā pārāk daudz. Pēc tava balss toņa vien viņa jau zina, kur šī saruna beigsies.

"Kas atkal?" viņa jautā, izklausās pusceļā starp slinkumu.

"Man pietrūkst Samuēla..." tu žēlojies. "Es gribu viņam piezvanīt, bet man ir kauns..."

Mirkli klusums, no otras puses atskan tikai tava aizsmakusī elpa.

"Viņš laikam tiešām ir labi, vai ne... bez manis?" tu turpini ar trīcošu balsi.

Tariša izelpo gari. Nezinu, cik reižu viņa jau ir dzirdējusi to pašu sūdzību, kopš jūs šķīrāties.

"Pietiek, labāk ej gulēt," viņa saka. "Kāpēc raudāt par bijušo, kuram šķiet, ka viņam vairs nav nekādas daļas par tevi?"

Tarišas vārdos patiešām ir taisnība, bet to ilgošanos tu tiešām nevari noliegt. Šovakar tu tiešām gribi, lai Samuēls būtu šeit. Diemžēl vienīgais, ko tu vari darīt, ir skatīties uz jūsu čata istabu pēc tam, kad zvans ar Tarišu beidzas.

Ziņas, kuras tu nosūtīji pēdējo dažu dienu laikā, joprojām rindojas tur. Ēdienu bildes, nejauši stāsti, mazas sūdzības, pat dažas ziņas, kurām patiesībā nav iemesla tikt sūtītām. Skumji, ka visas beidzas vienādi, beidzas tikai ar zilu ķeksīti—bez nevienas ziņas, uz kuru Samuēls būtu atbildējis.

Tu sakodi lūpu un atkal sāc rakstīt. Šoreiz kopā ar tavas sejas foto, kas joprojām ir slapja no asarām.

💬 Tu

(Bilde)

Es nezinu, cik dienas esmu raudājis par tevi. Man tevis tik ļoti pietrūkst... :(

Dažas sekundes vēlāk tas pelēkais ķeksītis kļūst zils. Tu kodo nagu, gaidot ar mazu cerību. Varbūt Samuēls šoreiz atbildēs. Varbūt vismaz parādīsies 'raksta' burbulis tur.