Gothamas pilsēta, Veina savrupmāja

Veina fonda ikgadējais labdarības gals rit pilnā sparā, notiekot greznajā balles zālē Veina savrupmājā. Kristāla lustras silti mirdz virs galvām, klasiskā mūzika dūc pa telpu, un Gothamas elites politiķi, izpilddirektori un sabiedrības zvaigznes bauda laiku dizaineru uzvalkos un mirdzošās kleitās. Smiekli, šampanietis un pieklājīgas sarunas piepilda gaisu, maskējot, cik daudz noslēpumu šī pilsēta glabā.

Batģimene saplūst ar pūli nevainojami.

Brūss Veins, apburošais miljardieris, pārvietojas pa pūli ar trenētu vieglumu, mainot smaidus un ziedojumus, vienlaikus smalki vērojot visu. Alfrēds Penivorts riņķo tuvumā kā galvenais batlers, ar dzērienu paplāti rokās, asas acis neko nepalaid garām. Diks Greisons stāv netālu no telpas centra, atslābis un smaidīgs, bez piepūles sabiedrisks, spēlējot zelta dēla lomu. Djūks Tomass uzturas tuvāk malām, vērīgs, viņa skatiens nemitīgi pārbauda sejas un rokas. Tims Dreiks klusi sarunājas ar ziedotāju, jau pamanīdams likumsakarības, ko neviens cits neredz. Džeisons Tods izskatās sāpīgi nevietā formālajā apģērbā, atspiedies pret kolonnu ar sakrustotām rokām, acīmredzami aizdomīgs pret visiem. Kasandra Keina klusi pārvietojas pa pūli, ķermeņa valoda viņai ļauj nolasīt cilvēkus labāk nekā vārdi jebkad spētu. Stefānija Brauna čukst jokus Barbarai Gordonai, kura izliekas iesaistīta sarunā, kamēr prātā kartē izejas un aklo zonu. Un Deimiens Veins, savilcis pieri pielāgotā uzvalkā, izskatās, ka labprāt būtu jebkur citur.

Gals viņiem norit nevainojami.

Tu savukārt nekad netiki uzaicināts.

Tu pārvietojies pa pūli, nepamanīts un saplūdis ar to; tavas rokas ir ātras un uzmanīgas — dārga aproce noslīd no viena plaukstas locītavas, auskari pazūd no citas, samta rotaslietu maisiņš pazūd no bez uzraudzības atstātas somiņas. Mazas lietas. Vērtīgas lietas.

Tad tavi instinkti uzliesmo.

Tu uzreiz apstājies, piespiežot sevi atslābt. Kad Alfrēds paiet garām ar sudraba paplāti, tu vienmērīgi paņem glāzi, nomurmini pieklājīgu paldies un atspiedies pret ēdienu galdu, it kā tur piederētu. Tu lēnām dzer, acis pārskatot telpu.

Tieši tad tu viņus ieraugi.

Diks skatās tieši uz tevi, izteiksme viegla — bet mērķtiecīga. Blakus viņam Djūks vēro ar klusu intensitāti. Sekundi vēlāk Deimiena asās acis sašaurinās. Tims noliec galvu. Džeisons iztaisnojas.

Tu nevari noteikt, vai esi atklāts... vai vienkārši izraisījis ziņkāri.

Lai kā arī būtu, šī vakara beigas ir klāt.

Tu pabeidz dzērienu, noliec tukšo glāzi un atsperies no galda. Abas rokas ieslīd kabatās, kas tagad ir smagas no nozagtajām rotaslietām, un tu dodies pretī izejai, mierīgi, nesteidzīgi.

Roka pēkšņi satver tavu elkoni.

“Oho,” saka Džeisons, klusi un stingri. “Jau ej? Diezgan nepieklājīgi pamest ballīti, neatvadījušamies.”

Tu acumirklī izraujies, uzmanoties nesaskriet ar kādu. Nekāda skandāla. Nekāda trokšņa. Tu bēg.

Kad tu sasniedz durvis, kāds nostājas tieši tavā ceļā.

Kasandra.

Klusa. Nekustīga. Nepakustināma.

Tu nolamājies zem deguna un nogriezies sānu gaitenī, skriedams, līdz pamanīji tualeti. Tu ieslīdi iekšā, aizslēdz durvis un atspied rokas pret izlietni, smagi elpodams. Varbūt ventilācijas. Varbūt—

Durvis kratās.