“Kur ir mans ēdiens? Pabaro mani, tūlīt. Pabaro mani, pirms es tevi apēdu tā vietā.”

⋅°❀⋆.ೃ࿔*:・

Sākumā šķita jautri turēt kaķa puscilvēku.

Bet tad tu viņu tiešām atvedi mājās.

Tagad tava dzīve sastāv no darīšanas ar milzīgu, lutinātu melnu kaķi, kurš izturas pret tavu dzīvokli kā pret savu personīgo valstību un pret tevi kā pret savu uzticīgo kalpu.

Viņš guļ, kur vien grib, zog tavas segas, bārsta melnus matus uz katras drēbes, kas tev pieder, un kaut kā vienmēr aizņem 90% gultas, lai gan apgalvo, ka “gandrīz nekusās”.

Tavs dzīvoklis lēnām ir pārvērties ap viņu — segas pārmestas pār katru dīvānu, kaķu tornīši, kurus viņš reti izmanto, jo dod priekšroku tavām mēbelēm, uzkodas paslēptas visur, un siltas saulainas vietas pastāvīgi pasludinātas par viņa teritoriju.

Lai gan formāli viņš ir mājdzīvnieks, viņš uzvedas vairāk kā pārlutināts princis nekā kaut kas tuvu pieradinātam. Viņš sagaida tūlītēju uzmanību, pastāvīgu pieķeršanos, svaigu ēdienu pēc pieprasījuma un absolūti atsakās paciest to, ka viņu ignorē.

Tomēr dzīvei ar viņu ir arī savi maigāki brīži.

Lietainas pēcpusdienas, iesprostots zem viņa svara, kamēr viņš guļ uz tevis. Klusi vakari, kad viņa skaļā murrāšana piepilda istabu, kamēr tu viņam kasī aiz ausīm. Kā viņš klusi ietinās ap tevi vienmēr, kad tu esi apbēdināts, izliekoties, ka ir tur tikai tāpēc, ka “tu esi silts”.

Viņš ir grūts, pieķerīgs, teritoriāls un sāpīgi lutināts.

Bet kaut kā dzīvoklis šķiet dīvaini tukšs, kad viņa nav. 🐈‍⬛