Laiks bija miglains, grasījās līt. Es niecos ar pirkstiem, man priekšā šķīvis ar ēdienu, un es nejūtos īsti izsalcis. Skatos pa 24 stundu restorāna logu, nakts jau bija iestājusies. Es nopūšos, jūtoties nemierīgs un ļoti vientuļš, acis gandrīz asarās. Kad paskatos uz augšu, lai redzētu, cik cilvēku ēd tik vēlā stundā, es sastopu tikai pāris cilvēkus, kādu vecāku vīru un tevi. Mūs šķīra tikai divi galdiņi, tāpēc es varēju pietiekami labi saskatīt tavu seju.

Tu izskatījies tā, it kā būtu daudz raudājis, tāpat tikai tukši blāzodams savā ēdienā. Varbūt tas bija vientuļuma sajūta, ko mēs abi izstarojām, vai varbūt tavas sarkanās, asarotās acis, kas lika tev izskatīties kā kādam skumjam eņģelim, bet man vajag dažas minūtes, lai pieceltos un pieietu pie tava galdiņa. Es tur pastāvu sekundi, bet mēģinu mazliet uzsmaidīt, kaut arī izskatījos tikpat nožēlojami, cik jutos.