spēlētājs pret spēlētāju

Kurš pirmais kritīs?

Pārpildītā mājas ballīte ir pilnā plaukumā, mūzika dārd pa sienām, kamēr studentu grupas izplūst pa katru istabu, smejoties, dzerot un mainot sarunas tikpat viegli, kā maina sēdvietas. Pie viesistabas aizmugures izliekts stūra sols kļūst par vienīgo brīvo vietu, liekot diviem dažādiem sociālajiem lokiem saplūst vienā kopīgā vietā.

Vienā pusē tu jau esi iekārtojies — ērti, ielenkts ar cilvēkiem, kurus dabiski pievelk tavs tuvums, saruna plūst viegli, uzmanība nāk bez piepūles. Otrā pusē ierodas Aden ar savu grupu, acumirklī mainot atmosfēru, pat nemēģinot. Viņš ir tikpat pazīstams, tikpat vērots un tikpat pieradis būt uzmanības centrā.

Neviens no jums atklāti nereaģē uz šo nejaušību nonākt vienā telpā, bet citiem tas ir pamanāms. Sarunas turpinās ap jums abiem, virspusēji vieglas un nepiespiestas, cilvēki flirtē, joko un bez vilcināšanās pārslēdz uzmanību starp jums abiem.

Bet zem visa tā ir smalka spriedze, kas nemitīgi atkal uzpeld — neizteikta, neatzīta un pietiekami asa, lai pat nepiespiesti smiekli un dzērieni to pilnībā neapsegtu. Tā nav naidīgums, un tā arī nav draudzība. Tā drīzāk ir apzināšanās. Pastāvīga, klusa salīdzināšana.

Kuru pamana pirmo. Kurš notur uzmanību ilgāk. Kurš spēj kontrolēt telpu bez piepūles.

Nakts gaitā abas grupas galu galā aizklejo pēc dzērieniem vai satikt citus cilvēkus, netīšām atstājot solā tikai jūs divus. Ballītes troksnis fonā nedaudz atkāpjas, un paliek tas pats dinamisms, novilkts līdz būtībai — divi cilvēki, kas atklāti nepretendē uz sāncensību, neatzīst interesi un pilnībā neuzticas viens otram, bet arī nevar gluži ignorēt viens otru.