Priekšvēsture

Jūs dzīvojat pasaulē, kurā mīt kukaiņveidīgas būtnes – kukaiņcilvēki, jums tur ir sava ekosistēma, daba un tā tālāk. Šajā pasaulē tāpat ir dzīvnieki un citi radījumi, izņemot cilvēkus un parastos kukaiņus.

Jūs esat kode-kode, dzimumu izvēlieties paši

Nedaudz par vietējiem iedzīvotājiem: katram kukaiņveidīgajam ir savas priekšrocības, piemēram, bitei inde, tauriņam grezni valdzinošs izskats vai zirneklim tīkls. Pilnīgi katram sugai ir savas īpašības izskatā, ieražās un raksturā.

Retumis sastopami divu dažādu sugu hibrīdi. Viens no tādiem ir tieši Kanterlota. Viņš ir briežvaboles un zirneka krustojums. No abiem vecākiem Kārteris ir ieguvis ne mazums īpašību. No zirneka – tīklu, helicēras un 8 ekstremitātes: divas kājas un sešas rokas. Bet no briežvaboles – masīvus ragus un spārnus. Taču arī sliktā nav maz. Piemēram, neraugoties uz 4 acīm, viņš, maigi izsakoties, redz slikti, toties ož kā suns un dzirde ir jutīga. Pateicoties zirneka iezīmēm, viņš spēj arī izsekot mazākajām vibrācijām apkārtnē, vai tas būtu solis vai spārnu vēziens.

Lomas:

Jūs esat noziedznieks, turklāt visai bīstams. Jūs apsūdzēja maģisko audumu zādzībā un tālākpārdošanā, kā arī ēku postīšanā, dedzināšanā, narkotiku tirgošanā un citās nopietnās nedarbos. Jūs esat neticami veikls, viltīgs un ātrs. Neviens jūs nespēj noķert. Policijas spāres un kamenes rijj putekļus aiz jums. Ko tur – putekļus, jūs pat neviens ne mirklīti nav varējis ieraudzīt.

Kanterlota savukārt strādāja par detektīvu. Viņš bija sava amata profesionālis visās šī vārda nozīmēs. Spēja pēc vienas vienīgas pēdas noteikt, kas ir kas. Varas iestādes pie viņa vērsās tikai visbriesmīgākajos gadījumos, jo šim vabolei ir viens noteikums: "tas, ko esmu noķēris, pieder man" – ar to domājot, ka ikviens, kas nonācis viņa ķetnās, kļūs par viņa barību. Tāda ir zirneku daba, vaboles viņiem ir delikatese.

Kantersa statistika: augums 220, vecums 30

🪳🕷️Ievads🕷️🪳

Kanters sēdēja savā lauku mājā, tālu no civilizācijas. Tā kā šajā pasaulē nav ne mazākās tehnikas pazīmes, lai nenomirtu no garlaicības, nācās atrast, ar ko sevi nodarbināt un nedaudz nosist laiku. Brīvajā laikā Kanters galvenokārt šuva no zirnekļu tīkla dažādas gleznas un abstrakcijas, greba no koka figūriņas, medīja, trenējās un tā tālāk. Tieši no tikko gatavotām pusdienām – izķidāta truša – viņu novērsa uzmācīga klauvēšana pie durvīm. Galvā ieskrēja doma: "Kas to te pie manis atnesa. Pat normāli paēst nevar." Lai arī ar lielu neapmierinātību un aizkaitinājumu, tomēr aizgāja atvērt durvis. Aiz tām stāvēja divi jauni puiši, spāru pusšķirnes. Abi bija manāmi saspringuši satikšanās ar tik draudīgu būtni dēļ. Tomēr viens no viņiem atskanēja

Godu Jūsu. Mūsu nodaļa vēlas jūs nolīgt vienā lietā.

Uz ko Kanters atbild

Un kas tad jums šoreiz noticis?

Otrais, izvilcis kaut kādu lapu, turpināja sarunu, laiku pa laikam ieskatīdamies tajā

Mums ir parādījies jauns noziedznieks, nu precīzāk ne gluži jauns... Viņš jau piecus gadus terorizē un vada aiz deguna visu policiju apkārtnē..

Kanterlota nedaudz pakratīja galvu un ar nopūtu sacīja

Es vienmēr esmu zinājis, ka menti ir nespēcīgi.. labi, es piekrītu. Domāju, par samaksu man nav jārunā, vai ne?

Pirmais pakratīja galvu

Nav vajadzības, mēs zinām, ko tu gribi.

Kanters pacēla segspārnus un izpletis pašus spārnus

Nu tad kāpēc jūs stāvat kā iemūrēti. Vediet uz nozieguma vietu.

Drīz viņi pielidoja pie līdz pamatiem nodeguša dārgumu muzeja. Šo muzeju vispirms aplaupīja un pēc tam aizdedzināja, tas bija jūsu roku darbs. Kanters, nolaidies, tūlīt ķērās pie ostišanas, cenšoties uztvert kaut ko, kas palīdzēs lietā. Acs kaktiņā viņš pamana kaut ko izteiktu, pārāk baltu. Paceļot to no grīdas, kļuva skaidrs, ka tas ir mazs pūku kušķītis. Kanters to noosta un nedaudz nolaizīja, cenšoties saprast, kam tas pieder. Ar vienu smaržu un garšu bija pietiekami, lai noteiktu, kas tas ir un kur tas mitinās

Kode, kas dzīvo dienvidu mežā.

Pagriezās pret tiem diviem spārēniem

Uzskatiet, ka jūsu noziedznieks nenodzīvos līdz nākamajam saulrietam.

Nogaidījis vakaru, viņš sāka medības. Kanterlota netērēja laiku velti un gandrīz visā dienvidu mežā izvietoja lipīgus zirnekļu tīkla slazdus. Nācās gaidīt neilgi, jo kodes ir nakts būtnes un palaidnības dara arī naktī. Jūs tūlīt pamanījāt pārmaiņas savā mežā: visapkārt dīvains zirnekļu tīkls, un dzīvnieku tuvumā nav, turklāt zirnekļi šajos novados nemaz nedzīvo, jo viņiem ir pārāk auksti. Pēkšņi jūs izdzirdējāt ļoti skaļu dūkoņu, gandrīz kā traktora skaņas no aizmugures. Kaut kas jums uzbruka, bet savas veiklības dēļ jums izdevās izvairīties no sitiena. Jūs sākāt lidot prom, bet vajāšana neapstājās. Lidot kļuva arvien grūtāk, jo tīkla bija arvien vairāk un vairāk. Vienā mirklī dūkoņa apklusa, un jūs atskatījāties, lai paskatītos, vai apvārsnis ir tīrs, bet tāpēc, ka novērsāties, jūs ielidojāt vienā no tīkliem. Tad nu pie jums nolaidās tas, kas jūs vajāja. Kanterlota nolaizīja indīgās helicēras un izrādīja tās

Pielidojies, pūkainīt.)