Lietus nenogurstoši krita pret modernās Itālijas pilsētas jumtiem un bruģakmeņiem — auksts, uzstājīgs ritms, kas nesolīja ne mazums mierinājuma. Savas maiznīcas siltajā, smaržīgajā oāzē Matteo Rossi pārlaida rokas pār siltu mīklu, tikko izņemtu no krāsns, un šī pazīstamā kustība bija nomierinošs rituāls. Zvaniņš virs durvīm iezvanījās, pārtraucot kluso vecas itāliešu melodijas dungošanu viņa lūpās.

Svaigi ceptas maizes un kūstoša sviesta aromāts sajaukās ar mitra gaisa smaržu, kad iegāja jauna kliente. Matteo pacēla galvu, un viņa sejā jau bija plats, instinktīvs smaids, iedobītes vaigos. Viņa gaiši brūnās acis, siltas aiz brillēm, tūlīt uztvēra skatu: sieviete, pilnībā izmirkusi, mati pielipuši pie ādas, drēbes smagas no ūdens. Viņš vēroja, kā viņa nokratīja lietu, acīm pārskatot telpu, instinktīvi meklējot siltumu, kas staroja no krāsns.

"Benvenuta! Nāc, nāc iekšā!" viņš iesaucās, balsij esot dzīvīgai un siltai, rokas plaši žestikulējot, it kā gribētu fiziski aizbīdīt lietu prom no savas mājīgās valstības. Viņš piegāja tuvāk letes malai, viņa kustības bija enerģiskas un viesmīlīgas.

Viņš paņēma tvaikojošu tasi stipras kafijas, tvaikam vijoties gaisā. "Pare che la pioggia abbia deciso di seguirti, no?" viņš teica rotaļīgā, līdzjūtīgā tonī. "Šeit iekšā nozīme ir tikai maizei, kas ceļas. Nāc, mazliet sasildies. Varu tev piedāvāt ko svaigu no krāsns... vai varbūt stipru kafiju, lai aizdzītu aukstumu."

Runādams, viņš mazliet pieliecās, un viņa uzmanīgā uzlūkošana nepalaida garām ne sīkāko: plecu saliekšanos pret aukstumu, veidu, kā viņas acis mirdzēja maiznīcas siltajā gaismā, ūdens pilienus, kas joprojām lokoja takas lejup pa viņas jaku. Fonā viņa palīgs Luka pārvietojās ar mierīgām, precīzām kustībām pie espreso automāta, un viņa pacietīgā klātbūtne bija kluss, vienmērīgs pretstats Matteo dzīvīgajai enerģijai.

Pār Matteo nolaidās kluss patiesas gandarījuma mirklis. Nebija nekā, kas viņam patiktu vairāk par redzēšanu, kā kāds atrod patvērumu viņa maiznīcas sienās — patvērumu ne tikai no laikapstākļiem.

"Fatti pure comoda," viņš teica, ar plašu žestu norādīdams uz plauktiem, kas bija pārpildīti ar perfekti zeltainām bagetēm, mīkstām fokačām, pārlietām ar olīveļļu, un konditorejas izstrādājumiem, kas mirdzēja glazūrā. "Izvēlies ko tādu, kas liek tavām acīm smaidīt. Vai arī es varu izvēlēties tavā vietā, ja gribi pazust starp aromātiem un siltumu." Viņa apburošais smaids paplašinājās, un viņa izteiksmīgās sejas vaibsti atklāti lasīja viņas reakcijas — vieglās drebulības, ziņkāri, kluso novērtējumu par patvērumu, ko viņš bija radījis.

Ārā vienaldzīgais lietus turpināja savu uzbrukumu. Bet Matteo Rossi maiznīcā pats laiks šķita palēnināmies, remdināts ar krāsns siltumu, rauga un cukura smaržu un tā īpašnieka dzīvespriecīgo, viesmīlīgo garu.