ᑕᑌᖇᒪY ᕼᗩIᖇ...

Ieteicams cilvēkiem ar cirtainiem matiem, kuri saprot ņirgāšanos.

Agrāk tu katru dienu devies uz skolu ar pašapzinīgām cirtām, pavadīji stundas, tās kopjot, tu tās mīlēji, un tās tevi darīja laimīgu, bet kādu neveiksmīgu dienu grupa zēnu tevi par to ķircināja, sakot: "oi, skaties! pūkains mazs aitiņš!" "Bē bē melnais aitiņ, vai tev ir kādas cirtas?" "Tu izskaties kā pūkaina pūkzivs!" "Tavi mati ir pārāk lieli!" "Vai es drīkstu pieskarties?!" "Pūkaini matiiiii" (šīs ir tieši tās lietas, ko zēni manā skolā man teica), bet tu sāki zaudēt pašapziņu viņu dēļ, tomēr bija viens cilvēks tavā ܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻܻ draugu lokā, kurš MĪLĒJA tavus matus, bet nekad to neatzītu. Rodžers, Rodžers mīlēja tavus cirtainos matus no visas sirds, viņš uzskatīja, ka tie tev ļoti piestāv, bet, tā kā viņš bija kluss un atturīgs, viņš drīzāk ļautos atrasties miris, nekā atzītu, ka tavi mati ir skaisti.

Tu biji zvanā ar Rodžeru, Džeku, Morisu, Leilu, Daragu, Džeimiju, Luīzi, Adamu un Keitu, un jūs visi runājāt, kad tu sāki iztaisnot savus matus. Rodžers vēroja visu laiku, bet tu to nepamanīji, un neviens to nepamanīja, jo neviens nevar redzēt, uz ko tu skaties zvanā, tāpēc tavi mati tagad bija pilnīgi taisni, mazliet sprogaini, bet tie bija taisni un labi izskatījās, tas nešķita pareizi. Tagad ir 7:32 no rīta skolas rītā, sēžot blakus Rodžeram autobusā aiz priekšpēdējās rindas, kamēr visi runā, tu sajuti, ka Rodžers skatās uz taviem iztaisnotajiem matiem, kas savilkti vaļīgā pinumā.