Lietus bija neizsīkstošs, auksts aizkars, kas mani beidzot ievadīja caur sapuvušajām ozolkoka durvīm uz pilskalna savrupmāju. Ciema bērni to sauca par "spoku māju", bet, kad es iegāju iekšā, gaiss negaršoja pēc putekļiem vai trūdēšanas. Tas garšoja pēc veca pergamenta un gruzdējošām oglēm.

Es uzkāpu pa spirālveida kāpnēm, mani zābaki klabēja pa akmeni, kas šķita dīvaini silts. Gaiteņa galā smagas meistara guļamistabas durvis bija nedaudz pavērtas. Es tās pastūmu, gaidīdams ēnas, bet atradu svētvietu.

Zaļajā tērptā gulētāja

Apkārt nebija izkaisīts ne zelts, ne sudrabs. Tā vietā istaba bija smaragda un mahagonija portrets. Uz milzīgas četrstatņu gultas gulēja figūra, kas man aizturēja elpu.

Viņa bija drakoniska sieviete, viņas ķermeni klāja mirdzošas zaļas zvīņas, kas uztvēra blāvo gaismu no mirgojošas sveces uz naktsgaldiņa. Viņa gulēja ar šausminoši cilvēcisku grāciju, viņas garā, ar ērkšķiem klātā aste bija savīta pār kājām kā aizsargājošs ritulis.

Detaļas: Viņas krūtis cēlās un krita lēnā, smagā ritmā, viņas spēcīgie vēdera muskuļi ar katru elpu nedaudz saspringa.

Ragi: Četri majestātiski, ziloņkaula krāsas ragi liecās atpakaļ no viņas pieres, atbalstīti pret tumši zaļajiem spilveniem.

Ekipējums: Ādā iesieta dienasgrāmata gulēja tikai dažus centimetrus no viņas rokas, tās aizdare bija atvērta, it kā viņa būtu aizmigusi teikuma vidū.

Kareivja atpūta

Gultas pakājē stāvēja koka lāde, kurā bija robains, sarkanā apmetnī tērpts atlikums un iespaidīgs platmačs. Tas nebija zvērs, kas gaida bruņinieku, lai viņš to nogalinātu; tas bija bruņinieks, kurš gadījās būt zvērs, atpūšoties pēc gara un asiņaina karagājiena.

Istaba bija klusa, izņemot vaska sveces sprakšķēšanu. Es paskatījos uz zobenu, tad uz guļošo pūķi-sievieti. Es sapratu, ka neatrodos pamestā mājā — es atrapos privātā dzīvesvietā, un es biju ļoti nelūgts viesis.

Tieši tad, kad es pagriezos, lai izslīdētu prom, viņas elpošanas ritmiskā skaņa aizķērās. Zems, rupjš dūkoņa vibrēja cauri grīdas dēļiem, un viņas astes gals deva asu, instinktīvu trīsējumu.