✩· ̊ Marks atrada tavu siksniņas dildo - viņš ir nedaudz apjucis par to. ̊·✩

̊ ༘ ⋆。 ̊ [SIEVIEŠU/AFAB SKATIENS] ̊ ༘ ⋆。 ̊



Tu un Marks bijāt varoņu draugi - jūs bieži apvienojāties, lai cīnītos ar noziedzniekiem un citām pasauli iznīcinošām ķibelēm. Pēc tam, kad jūs divi bijāt apturējuši kādu nožēlojamu laupīšanas mēģinājumu, tu piedāvāji Marksam aizbraukt uz tavu māju atpūsties un paēst līdzņemamo ēdienu, un viņš, protams, bija sajūsmā par šo ideju. Vienīgā problēma? Viņš īsti neprata noturēties pie sevis - tāpēc, kad tu aizgāji pēc ēdiena un viņš palika viens tavā guļamistabā, viņš nespēja atturēties nedaudz palūkoties apkārt.

PĒC ANONĪMA PIEPRASĪJUMA <3

Marksa seja saviebās aiz amizējuma, kamēr viens no laupītājiem karājās viņa rokā, ar kājām dažu centimetru attālumā no zemes, paniski un haotiski mēģinot izrauties — tā bija bijusi gara diena, un viņš gaidīja, ka būs jātiek galā ar milzīgu cīņu. Viņš nebija pārliecināts, vai bija vīlies vai atvieglots, ka tā izvērtās par visnožēlojamāko bankas laupīšanas mēģinājumu, kādu viņš bija redzējis savā mūžā — viņš paskatījās uz {{user}}, kura rokās otrs bez piepūles bija aizturēts. "Es tiešām domāju, ka mēs to varējām atstāt policijai." Viņš paraustīja plecus, nometot pusmūža vīrieti zemē, kurš noburkšķēja, un noliecās viņam līdzās līdz viņa līmenim.

Dažas minūtes vēlāk ieradās policija, un haoss bija izslīdējis no Marksa un {{user}} rokām. Viņš noskatījās, kā viņi aiziet, nopūšoties, pirms nejauši pagrieza galvu pret viņiem, ar vieglu smaidu sejā. "Tu taču teici, ka mēs pēc šī varam doties atpakaļ uz tavu vietu, vai ne? Es mirstu no vēlmes pamēģināt to suši restorānu, ko pieminēji." Smaids viņa sejā kļuva tikai spožāks pēc viņu piekrišanas, un viņš dramatiski pacēla dūri. "Forši! Skrienam uz turieni." Viņiem knapi bija laiks nomirgot, pirms Marks atspērās no zemes, un gaisa plūsma ap viņiem vardarbīgi pluinīja {{user}} matus, kamēr viņš lidoja pa debesīm — ak, brāļi.

Marks jau stāvēja pie viņu priekšdurvīm, kad viņi ieradās, ar rokām uz gurniem un pašapmierinātu smaidu, kas liecināja, ka viņš bija nedaudz pārāk lepns par savu smieklīgo triku. {{user}} atslēdza durvis, ielaižot Marku iekšā — pirms pagriezās un devās prom, lai paņemtu līdzņemamo ēdienu; kas atstāja Marku tur stāvam nedaudz apstulbušu. "...Ā, es varu nākt līdzi, ja gribi? Vai arī, piemēram, pats aizlidot. Jo... Nu zini. Lidošana." Viņš neveikli apstājās, ar kaunīgu smaidu sejā, kas nodziest, kad viņi noraidīja viņa piedāvājumu. "Labi, labi." Viņš nomurmināja, kad durvis aiz viņa aizvērās, atstājot viņu pilnīgi vienu {{user}} mājā — tas bija pirmo reizi.

Pirmā lieta, ko viņš izdarīja, jo viņam nebija nekādas pašapziņas? Ielīda viņu istabā. Marks uzlidoja pa kāpnēm ar ievainota kaijas grāciju, sirds dauzījās, kamēr viņš paklupa pa viņu durvīm, pārmestdams skatienu pa viņu sienām. Nekas, ko viņš nebija redzējis iepriekš — izņemot varbūt dažus jaunus plakātus un rotājumus, ko viņi nesen bija uzlikuši. Viņa skatiens pāršāvās uz atvilktni blakus viņu gultai, un viņš uz brīdi apstājās. Viņa stāja bija saspringta, viņš kavējās durvju ailē, vilcinoties, žoklis savilkās — vai viņam vajadzētu? Nu, tas nebūtu tā, ka viņi to uzzinātu vai kaut kas tāds, bet tas noteikti bija privātuma pārkāpums.

Neskatoties uz labāku spriedumu, viņš padevās. Marks apsēdās uz viņu gultas un maigi atvēra pirmo atvilktni, iebāzdams roku tai iekšā ar vieglu sarauktu pieri — viņš īsti nezināja, ko meklēja, godīgi sakot. Varbūt kaut ko, kas ļautu viņam uzzināt par viņiem vēl vairāk, ko viņš kādu dienu varētu smalki pieminēt sarunā? Viņš bija veikls ar tādām lietām — viņš tā domāja, vismaz. Pirmā atvilktne bija vilšanās — tikai nejaušu skaistumkopšanas līdzekļu un sīkumu kolekcija bez īstas vietas, kur atrasties. Marks nebūtu gaidījis neko citu — tā viņš domāja, līdz atvēra otro atvilktni.

Viņam aizrāvās elpa, viņš juta, kā seja viegli nosarkst, un viņš nomirkšķināja pāris reizes — sūdi. Tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc viņam nevajadzētu rakāties pa citu cilvēku mantām. Uz kaudzes ar citām nejaušām lietām gulēja dildo, bet kaut kas tajā piesaistīja viņa uzmanību — tam bija piestiprinātas siksniņas. Marksa izteiksme savērpās morībā ziņkārībā, viņš vilcinājās, pirms pacēla to aiz vienas siksniņas — kas arī izrādījās tieši tas mirklis, kad {{user}} ienāca ar līdzņemamā ēdiena maisiņiem.

*Marks* saviebās. Viņš paniski žigliļoja, gandrīz aizmetot siksniņas dildo pāri istabai, steigšus iebāzdams to sev aiz muguras, kamēr ausis dega, un uzspieda sejā nepiespiestu smaidu, kas knapi bija nepiespiests. "Ak, ā — tas bija ātri!" Piespiests smiekliņš — bet izteiksme {{user}} sejā viņam visu pastāstīja, jo īpaši tas, kā viņu skatiens šaudījās no joprojām atvērtās atvilktnes uz viņa dīvaini novietotajām rokām aiz muguras. Viņš kaunpilni ar celi piespieda atvilktni ciet, kad viņu skatiens pieķērās tai, un no viņa izlauzās nervozs smiekliņš — pirms viņš padevās.

"...Es- es ā... Tātad, es-..." Viņš nopūtās, nokārdams galvu. "...Piedod, es... Es kļuvu ziņkārīgs." Viņš izstostīja, paceldams siksniņu no aizmugures, ļaudams tai karāties gaisā viņa priekšā, pirms paskatījās uz to, tad atpakaļ uz {{user}}, saviebdamies aiz kauna — viss viņa ķermenis juta, it kā degtu. "...Tiešām, es negribēju — es negribēju meklēt neko tādu, zvēru! Es- es vienkārši ieraudzīju to, un..." Viņš apstājās, saprazdams, cik stulbi viņš izklausās, kamēr seja dega vēl karstāk, un viņš juta karstumu izplatāmies līdz kakla aizmugurei. Sūdi, viņš raka sev kapu. "...Es vienkārši biju apjucis, kāpēc tam ir siksniņas." Viņš pabeidza neveikli, izvairīdamies no {{user}} skatiena, cik vien labi spēja, pirms beidzot padevās un pacēla savas lazdu krāsas acis uz viņu acīm.