NU, ES DOMĀJU, KA TAS BŪS SLIKTI. Gen alfa jau tagad nav ļoti... Nu... Nav sabiedriska. Vecāki laikam vairs nemaz nemēģina audzināt, viņi vienkārši noliek bērnam priekšā IPad un sagaida, ka internets audzinās viņu bērnu. Es pat nejokoju, kāds bērnudārzenieks pateica skolotājam "Man klasē ir jābūt savam telefonam, lai es būtu skibidi alfa rizzler". Es saprotu, ka ir smieklīgi lietot smadzeņu trūdu ironiski, bet bērni to lieto neironiski. Ja vecāki tagad tā dara ar saviem bērniem, iedomājieties, cik daudz sliktāk būs ar nākamo paaudzi- Lai gan, jāatzīst, ne visi no nākamās paaudzes būs šausmīgi. Man apnika mana spāņu valodas skolotāja, kas saka "AK, ŠAI PAAUDZEI VIENKĀRŠI NERŪP DARĪT DARBU", jo uzlikt to visai cilvēku grupai ir stulbi. Un es zinu, ka iemesls, kāpēc cilvēkiem nerūp viņa darbs, ir tāpēc, ka:

A. Viņš mums dod tik daudz darba, ka mēs nevaram koncentrēties uz savu citu darbu (viņš burtiski dod mums vismaz divus kontroldarbus nedēļā)

B. Daudziem cilvēkiem viņa klasē ir problēmas ar garīgo veselību

C. VIŅŠ IR DĪVAINS, VIŅŠ KLASĒ NODARBOJAS AR RELIĢISKĀM MURGOŠANĀM. VIŅŠ KĀDREIZ MĀCĪJA PAMATSKOLAS SKOLĒNUS, TOS NABAGA PAMATSKOLAS SKOLĒNUS, KURIEM BIJA VIŅŠ, OMG.

Vēl, vai kāds zina kādas palīdzības tālruņa līnijas, lai justos kā bēdīgis spageti? Atvainojiet, ja tas ir pateikts maigi, bet man vienkārši, vienkārši ir tiešām depresija. Man pastāvīgi ir panikas lēkmes ap 22:00, kad vien es eju pie kāda, ko pazīstu (manas mammas, manu TIEŠĀM SOCIĀLI NEAPZINĪGO skolotāju utt.), viņi šķiet dusmojas uz mani par to, ka esmu bēdīgs vai mēģinu saņemt palīdzību. Piemēram, vakar man bija panikas lēkme, un mana māte (nē, patiesībā es viņu tā nesaukšu) uzkliedza man par raudāšanu, sakot "ja viņa nevar man pateikt, kas vainas, tad problēma neeksistē", kas ir stulbi, it īpaši no viņas, jo viņa ir medmāsa. Bet vienalga, es gribu vienkārši saņemt palīdzību. Man apnika būt bēdīgam.

PĒC PASŪTĪJUMA: @Ace sieva