Kāpēc es to izveidoju ...

Esmu pilnīgs Sonic the Hedgehog fans, tāpat kā visi pārējie. Man patīk jaunākās spēles, bet nav iebildumu spēlēt arī klasiku. Šķiet, ka nekad neesmu spēlējis spēles ar kļūdām vai uzlauztas spēles, lai gan pēc pieredzes, kas man bija, domāju, ka negribu spēlēt nevienu...

Tas sākās jaukā vasaras pēcpusdienā. Es spēlēju Sonic Unleashed (man patika, kā tajā var izpētīt pilsētas), līdz perifērajā redzē pamanīju, ka pastnieks bija ieradies un kā parasti kaut ko ielicis manā pastkastītē, un aizgāja. Apturēju spēli, lai aizietu paskatīties, ko saņēmu pastā. Vienīgais pastkastītē bija datora CD maciņš un zīmīte. Paņēmu to iekšā.

Vispirms apskatīju zīmīti un sapratu, ka tā ir no mana dārgā drauga Kaila (sauksim viņu tā), no kura nebiju dzirdējis jau 2 nedēļas. To zinu, jo atpazinu viņa rokrakstu, lai gan dīvaini bija tas, kā tas izskatījās; tas izskatījās slikti uzrakstīts un skrāpēts un diezgan grūti lasāms, it kā Kailam būtu grūti to uzrakstīt un viņš to darījis steigā.

Reklāmas Lūk, ko viņš rakstīja:

Tom,

Es vairs nevaru to izturēt, man vajadzēja no šīs lietas kaut kā tikt vaļā, pirms nav par vēlu, un es cerēju, ka tu to izdarīsi manā vietā. Es nevaru, viņš man seko, un, ja tu nesagrausi šo CD, viņš nāks arī pēc tevis, viņš ir pārāk ātrs man...

Lūdzu, Tom, sagrauj šo nolādēto disku, pirms viņš nāk arī pēc tevis, man ir par vēlu.

Sagrauj disku, un tu sagrausi viņu, bet dari to ātri, citādi viņš tevi noķers. Pat nespēlē spēli, tas ir tas, ko viņš grib, vienkārši sagrauj to.

Lūdzu...

Kails

Nu, tas noteikti bija dīvaini. Lai gan Kails ir mans labākais draugs un nebiju viņu redzējis 2 nedēļas, es neizdarīju to, ko viņš lūdza. Es nedomāju, ka vienkāršs spēles disks varētu viņam nodarīt ko sliktu, galu galā tā taču ir tikai spēle, vai ne? Dievs, cik ļoti es kļūdījos...

Lai nu kā, apskatīju disku, un tas izskatījās kā parasts datora CD-R disks, tikai uz tā ar melnu marķieri bija uzrakstīts “SONIC.EXE”, un tas bija pilnīgi atšķirīgs no Kaila rokraksta, kas nozīmē, ka viņš to noteikti bija ieguvis no kāda cita, piemēram, lombarda vai eBay. Kad ieraudzīju “SONIC” uz CD uzraksta, es patiesībā sajūsminājos un gribēju to spēlēt, jo esmu LIELS Sonic fans.

Aizgāju uz savu istabu, ieslēdzu datoru, ieliku disku un instalēju spēli. Kad parādījās titullapa, pamanīju, ka tā ir pirmā Sonic spēle, un nodomāju: “Lieliski!”, jo, kā jau teicu iepriekš, man patika klasika. Pirmā lieta, ko pamanīju kā nevietā, bija tad, kad nospiedu start, bija mirklis, kad redzēju titula attēlu pārvēršamies par kaut ko daudz citādāku, kaut ko, ko tagad uzskatu par šausminošu, pirms ekrāns pārgāja melnumā.

Atceros, kā izskatījās attēls tajā mirklī pirms spēle pārgāja melnumā; debesis bija kļuvušas tumšas, titula emblēma bija sarūsējusi un sabojāta, SEGA 1991 tagad bija SEGA 666, un ūdens bija kļuvis sarkans kā asinis, tikai tas izskatījās hiperreālistiski.

Bet visšausmīgākais tajā mirklī bija Sonic — viņa acis bija darvas melnas un asiņoja, un divi mirdzoši sarkani punkti skatījās TIEŠI UZ MANI, un viņa smaids bija izstiepts platāk līdz pat sejas malām. Es biju diezgan satraukts par šo attēlu, kad to ieraudzīju, lai gan nodomāju, ka tas ir tikai kļūda, un aizmirsu par to. Pēc tam, kad ekrāns pārgāja melnumā, tas tā palika apmēram 10 sekundes. Un tad notika vēl viena dīvaina lieta — parādījās saglabāšanas faila izvēle no Sonic the Hedgehog 3, un es nodomāju: “Kā pie velna? Ko tas dara pirmajā Sonic spēlē?”, lai nu kā, tad pamanīju kaut ko savādu — fons bija tumšo mākoņu debesis no Bad Stardust Speedway līmeņa Sonic CD, un bija tikai trīs saglabāšanas faili. Mūzika bija tā baisā Caverns of Winter mūzika no Earthbound, tikai tā bija pagarināta un šķita būt atskaņota atpakaļgaitā. Un saglabāšanas faila attēls, kur redzams līmeņa priekšskatījums, visiem trim failiem bija tikai sarkans statisks troksnis.

Vēl vairāk mani nobiedēja varoņa izvēle — tur bija tikai Tails, Knuckles un, man par pārsteigumu, Dr. Robotnik! Tagad es biju pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā, nu, kā gan var spēlēt kā Robotnik klasiskajā Sonic spēlē, pie velna?

Tad es sapratu, ka šī nebija spēle ar kļūdām, tā bija uzlauzta spēle.

Jā, tā noteikti izskatījās uzlauzta, tā bija ļoti baisa, bet kā gudrs spēlētājs es neizbijos (vai vismaz centos neizbīties), es sev teicu, ka tā ir tikai uzlauzta spēle un tur nav nekā slikta. Lai nu kā, nokratījis baiļu sajūtu, es izvēlējos 1. failu un izvēlējos Tails, un kad izvēlējos un sāku, spēle iesala apmēram uz 5 sekundēm, un es dzirdēju baisu pikseļotu smieklu, kas izklausījās ļoti līdzīgs tam Kefka puisim no Final Fantasy, pirms ekrāns pārgāja melnumā.

Ekrāns palika melns apmēram 10 sekundes vai vairāk, tad parādījās ierastais līmeņa nosaukums, tikai vienkāršās formas bija dažādos sarkanas toņos un teksts rādīja tikai “HILL, ACT 1”. Ekrāns izzuda, un līmeņa nosaukums pazuda, atklājot Tails Green Hill Zone no Sonic 1, gan mūzika bija citāda — tā izklausījās kā mierīga melodija atpakaļgaitā. Lai nu kā, es sāku spēlēt un liku Tails skriet, kā jau jebkurā klasiskajā Sonic spēlē, savādi bija tas, ka, Tails skrienot pa līmeni, 5 minūtes bija tikai līdzena zeme un daži koki, un tad mierīgā mūzika ļoti lēni sāka pāriet zemās, dziļās skaņās, kamēr es turpināju.

Pēkšņi ieraudzīju kaut ko un apstājos, lai paskatītos, kas tas ir; tas bija viens no mazajiem dzīvniekiem, kas gulēja miris uz zemes, asiņojot (tad mūzika sāka palēnināties), Tails sejā bija šokēts un skumjš izteiksme, kādu nekad nebiju redzējis, tāpēc liku viņam iet tālāk, un viņš saglabāja šo noraizējušos izteiksmi. Viņam virzoties tālāk, es redzēju vairāk mirušu dzīvnieku, un Tails, ejot tiem garām, izskatījās arvien noraizējies, kamēr mūzika pazeminājās un viņš gāja garām vēl vairāk mirušiem dzīvniekiem. Es biju šokēts, redzot, kā viņi visi bija miruši — izskatījās, ka kāds tos nogalinājis diezgan šausminošos veidos; vāvere bija pakārta kokā ar, šķiet, izkārtām zarnām, trusim bija noplēstas visas četras kājas, un pīlei bija izdurtas acis un pārgriezts kakls. Man kļuva slikti no šīs slaktiņas, un acīmredzot arī Tailsam. Pēc vēl dažām sekundēm dzīvnieku vairs nebija, un mūzika šķita apstājusies, es tomēr liku Tails turpināt.

Pēc minūtes, kopš mūzika apstājās, Tails skrēja augšup pa kalnu un tad apstājās, un tikai tad es ieraudzīju, kāpēc; Sonic bija tur ekrāna otrā pusē ar muguru pret Tails un aizvērtām acīm. Tails izskatījās priecīgs, redzot Sonic, bet tad viņa smaids nodzisa, acīmredzot pamanot, ka Sonic neatbild uz viņu, ja jau nevis uzvedas tā, it kā Tailsa klātbūtne viņam būtu pilnīgi neievērota. Tails lēnām gāja pretī Sonic, un es pamanīju, ka es pat nepieskāros klaviatūrai, lai liktu viņam kustēties, tāpēc tā noteikti bija starpscēna.

Pēkšņi man sāka augt pieaugoša bailes sajūta, kad Tails gāja tuvāk Sonic, lai piesaistītu viņa uzmanību; es jutu, ka Tails ir briesmās un kaut kas slikts notiks. Dzirdēju vāju statisku troksni, kas kļuva skaļāks, kad Tails bija tikai pāris centimetrus no Sonic, apstājās un izstiepa roku, lai viņu aizskartu. Tā drūmā sajūta manās zarnās kļuva spēcīgāka, un man radās vēlme pateikt Tailsam, lai viņš iet prom no Sonic, kamēr statiskais troksnis kļuva skaļāks.

Pēkšņi mirklī es ieraudzīju, ka Sonic acis atveras, un tās bija melnas ar tiem sarkanajiem mirdzošajiem punktiem, gluži kā tajā titula attēlā, lai gan nebija smaida. Kad tas notika, ekrāns kļuva melns un statiskais troksnis apstājās.

Tas palika melns apmēram 7 sekundes, un tad parādījās balts teksts, veidojot ziņojumu: “Sveiki. Vai tu gribi spēlēt ar mani?”

Šajā brīdī es biju nobijies, negribēju turpināt spēli, bet mana ziņkāre ņēma virsroku, kad mani aizveda uz citu līmeni ar līmeņa nosaukumu “PASLĒPES.”

Šoreiz es biju Angel Island līmenī no Sonic 3, un izskatījās, ka viss dega.

Tails šoreiz izskatījās šausmīgi nobijies. Viņš patiesībā paskatījās uz mani un izdarīja izmisīgus žestus, it kā gribētu pēc iespējas ātrāk izkļūt no vietas, kurā atradās. Es sāku nobīties... nu, Tails patiesībā lauza ceturto sienu, mēģinot man pateikt, lai izvedu viņu no turienes.

Tāpēc es nospiedu bulttaustiņu tik spēcīgi, cik varēju, un liku viņam skriet pēc iespējas ātrāk; pikseļota versija tās baisās tēmas, kas skan, kad satiec Shadow uz ARK kā Robotnik no SA2, skanēja, kamēr es liku Tailsam iet cauri pamestajam mežam, mēģinot palīdzēt viņam izbēgt no tā, no kā viņš mēģināja bēgt.

Pēkšņi es atkal dzirdēju to baiso smieklu... to šausmīgo, Kefka smieklu... tieši pēc tam, kad bija pagājušas 10 sekundes, kamēr es palīdzēju Tailsam skriet cauri mežam, un tad es sāku redzēt Sonic zibšņus, kas parādījās visur ekrānā, atkal ar tām melnajām un sarkanajām acīm.

Mūzika nomainījās uz to sprieguma pilno slīkšanas melodiju, un es redzēju Sonic aiz Tailsa, lēnām viņu panākot, LIDOJOT; Sonic neskrēja, viņš patiesībā LIDOJA! Lidošanas poza, kādā bija viņa spraits, izskatījās ļoti līdzīga Metal Sonic lidošanas pozai Sonic CD, tikai tas bija vienkārši Sonic, un viņam atkal bija melnās un sarkanās acis, tikai

šoreiz viņam sejā bija visvairāk vājprātīgi izskatīgais smaids; izskatījās, ka viņš bauda mocības, ko nodara nabaga mazajai lapsiņai, viņu panākot.

Pēkšņi, kad Tails paklupa (vēl viena starpscēna), mūzika apstājās un Sonic pazuda. Tails gulēja tur un sāka raudāt 15 sekundes. Bija diezgan skumji to skatīties, un man pašam sakāpa asaras acīs. Bet tad Sonic parādījās tieši Tailsa priekšā, un Tails ar šausmām paskatījās augšup.

Asinis sāka tecēt no Sonic melnajām acīm, un smaids lēnām izplētās viņa sejā, kamēr viņš skatījās lejup uz izbiedēto lapsiņu; es nevarēju neko darīt, tikai skatīties.

Tieši mirklī Sonic metās pretī Tailsam, tieši pirms ekrāns kļuva melns; bija skaļa spiedziena skaņa, kas ilga tikai 5 sekundes. Teksts atgriezās, tikai šoreiz tas teica: “Tu esi pārāk lēns, gribi pamēģināt vēlreiz?”, un tad nāca tie dieva šausmīgie smiekli.

Es biju tik šokēts par to, kas bija noticis... vai Sonic noslepkavoja Tails? Nē, viņš taču nevarēja... Viņš un Tails taču ir labākie draugi, vai ne? Kāpēc Sonic viņam to nodarīja?

Es nokratīju šoku, kad mani atgrieza pie varoņa izvēles; saglabāšanas fails, kurā bija Tails, bija citāds; Tails vairs nebija pašā kastītē, bet gan TV ekrānā, kas mirgoja ar to sarkano statisko troksni. Tailsa izteiksme mani nobiedēja — viņa acis bija melnas un asiņoja, viņa oranžais kažoks bija kļuvis melns, un viņa sejā bija izmisuma izteiksme. Mēģinot to ignorēt, es izvēlējos Knuckles.

Smiekli atkal atskanēja, un ekrāns atkal pārgāja melnumā un palika tā vēl 10 sekundes; šoreiz līmenis bija “TU NEVARI BĒGT”.

Es tagad biju patiešām nobijies; es īsti nevarēju pateikt, vai tā ir kļūda, vai uzlaušana, vai kaut kāds slims, sagrozīts joks... vai kas cits. Bet, neskatoties uz bailēm no tā, kas notiks tālāk, es turpināju spēlēt.

Nākamais līmenis izskatījās daudz citādāks; tam bija Scrap Brain zonas zeme, bet debesu fons izskatījās kā galvenā izvēlne; tam bija tumši sarkanīgās mākoņainās debesis. Bet visvairāk mani nobiedēja mūzika: tā izklausījās kā Giygas tēma uzreiz pēc tam, kad uzvar Pokey Earthbound. Es arī pamanīju, ka Knuckles izskatījās nobijies gluži kā Tails, lai gan ne tik ļoti, drīzāk viņš izskatījās nedaudz nedrošs. Viņš lauza ceturto sienu gluži kā Tails un izskatījās, it kā nebūtu pārliecināts par turpināšanu, bet es tomēr liku viņam kustēties.

Viņš skrēja pa taisno ceļu šajā tumšajā līmenī, un, viņam skrienot, ekrāns pāris reizes sāka mirgot ar sarkanu statisko troksni, un tad atkal atskanēja tie vājprātīgie smiekli.

Tad pēc dažām skriešanas sekundēm es pamanīju vairākus asins traipus uz metāliskās zemes; man atkal radās pieaugoša bailes sajūta, domājot, ka Knuckles notiks kaut kas šausmīgs. Viņš izskatījās nelabuma pilns, ejot pa šo ar asinīm notraipīto ceļu, bet es tomēr liku viņam iet tālāk.

Pēkšņi, Knuckles skrienot, Sonic parādījās tieši viņa priekšā ar tām melnajām un sarkanajām acīm, un tad atkal parādījās sarkans statiskais troksnis; kad troksnis pazuda, atstājot tikai melnu ekrānu ar tekstu “FOuNd YOu!”, es tagad biju nobijies — Sonic jau bija atradis Knuckles?! Kas notiek?!

Lai nu kā, sarkanais statiskais troksnis atkal parādījās, un tad es biju atpakaļ līmenī; Knuckles izskatījās panikā, un Sonic nekur nebija atrodams. Un šoreiz skanēja tas augstais spiedziens no Silent Hill 1 gala bosa.

Vai tā bija kaut kāda bosa cīņa ar Sonic? Es lūdzu Dievu, lai tā nebūtu, godīgi sakot.

Pēkšņi Sonic parādījās tieši aiz Knuckles, it kā pikseļotu melnu dūmu veidā; es liku Knuckles pagriezties un tad iesist Sonic, bet Sonic pazuda melnos pikseļotos dūmos, pirms es pat varēju trāpīt; tie šausmīgie smiekli atkal atskanēja. Tad Sonic atkal parādījās aiz Knuckles, un es atkal liku viņam sist, un Sonic atkal pazuda, smejoties. Knuckles panikā kļuva arvien lielāka, un pat es jutos tā, it kā esmu zaudējis prātu; Sonic praktiski spēlējās ar mums, viņš spēlēja slimu, sagrozītu prāta spēli ar mani un Knuckles...

Vēl viena starpscēna atskaņojās, kad Knuckles nokrita uz ceļiem un satvēra galvu, šņukstot; es jutu viņa mokas, Sonic patiesībā mūs ABIEUS dzenāja izmisumā.

Un tad mirklī Sonic metās pretī Knuckles, un ekrāns kļuva melns ar vēl vienu sagrozītu spiedziena skaņu, kas ilga vismaz 3 sekundes.

Parādījās vēl viens teksta ziņojums: “Tik daudz dvēseļu, ar ko spēlēties, tik maz laika... vai tu piekrīti?”

Kas pie velna... Kas īsti notiek? Es sāku domāt, ka Sonic patiesībā mēģina ar mani runāt caur spēli... Bet es biju pārāk nobijies, lai tā domātu.

Mani atgrieza pie galvenās izvēlnes, un šoreiz otrajā faila kastītē TV ekrānā bija Knuckles; viņa sarkanais kažoks bija kļuvis tumši sarkanīgi pelēks, viņa dredi pilēja ar asinīm, un viņa acis arī bija melnas un asiņoja, un viņa sejā bija skumju izteiksme. Es sāku domāt, ka tie ir īstie varoņi, iesprostoti tajos TV ekrānos saglabāšanas failos, bet es nevarēju tam noticēt... Es negribēju tam noticēt...

Tāpēc es izslēdzu spēli un paņēmu pārtraukumu. Nosnaudījos — kaut nebūtu, jo tad man sākās visbriesmīgākais murgs. Es biju pilnīgā tumsā, lai gan atrados gaismā, ko izstaroja lampa, kas karājās augstu virs manas galvas. Es dzirdēju Knuckles un Tailsa raudas netālu. Viņi teica tādas lietas kā “Palīdziet mums...” un “Kāpēc tu mūs atdevi viņam?” un “Bēdz, pirms viņš tevi arī nesaņem...”

Reklāmas Viņu raudas apsīka, un tad es dzirdēju Sonic smejamies, viņa smieklus... tie izklausījās ļoti līdzīgi sagrozītajiem Kefka smieklam.

“Ar tevi ir ļoti jautri spēlēties, mazais, gluži kā ar tavu draugu Kailu, lai gan viņš neizturēja ilgi...”

Es biju nobijies un meklēju balsi ar skatienu...

“Nebūs ilgi, līdz tu pievienosies viņam un visiem maniem pārējiem draugiem...”

Es ieraudzīju viņu nākam pret mani, mirgojot iekšā un ārā vairākos virzienos...

“Tu nevari bēgt, mazais. Tu tagad esi manā pasaulē. Gluži kā pārējie...”

Kad viņš mani satvēra un es ieraudzīju viņa asiņojošo melnīgi sarkano acu un smaidošo seju, es pamodos ar bailēm.

Pēc pāris stundām es nolēmu turpināt spēlēt spēli. Es nezinu, kāpēc, bet man vajadzēja zināt, man vajadzēja saprast, kāpēc tas notiek... Tāpēc es ieslēdzu datoru, ieslēdzu spēli un izvēlējos Robotnik.

Es joprojām domāju, ka tas ir ķerts, spēlēt kā Robotnik, bet lai nu kā, līmeņa nosaukums atkal parādījās, un šoreiz tas teica “...”, kas mani ļoti nobiedēja.

Šoreiz es biju kaut kādā gaitenī; tas īsti neizskatījās no kādas klasiskās Sonic spēles, lai gan tam bija pikseļots stils; grīda bija spīdīga un rūtaina, sienas bija tumši pelēkaini purpursarkanas ar animētām sveču gaismām un dažiem tumšiem asins traipiem šur tur, un ekrāna augšdaļā karājās tumši sarkans aizkars. Ik pēc apmēram 12 sekundēm tas sarkanais aizkars ļoti lēni šūpojas, bet, spēlējot spēli, to kustību gandrīz nevar pamanīt. Mūzika bija savādi patīkama — klavieres spēlēja diezgan skumju, tomēr mierīgu dziesmu, bet es zināju labāk; tā bija tā pati dziesma, kas skanēja Hill 1. cēlienā, tikai ne atpakaļgaitā.

Robotnik neizskatījās pilnīgi nervozs kā Tails un Knuckles, bet viņa sejā bija aizdomīga izteiksme, it kā viņš būtu nedaudz paranoisks. Viņš izdarīja nelielu animāciju, kad es vienkārši atstāju viņu stāvam — viņš pagriež galvu pa kreisi un tad pa labi vismaz divas reizes un tad parausta plecus pret mani, it kā viņam nebūtu ne jausmas, kur viņš atrodas vai kas notiek. Lai gan es biju šausmīgi nobijies par to, kas notiks, es liku Robotnik turpināt. Viņš izdarīja savu ierasto skriešanas animāciju (jūs zināt, kad esat viņu uzvarējis klasiskās Sonic spēles beigās un dzenaties viņam pakaļ), kamēr mēs turpinājām iet pa gaiteni.

Tad es apstājos pie garas kāpņu telpas, kas veda lejup; tagad es biju nervozs, pat Robotnik šķita nedrošs par sevi, lai gan es devos uz priekšu.

Kad es vedu Robotnik lejup pa kāpnēm, es pamanīju, ka sienas bija kļuvušas tumšākas un vairāk sarkanīgas; sarkanās lāpas tagad bija draudīgi zilas. Tad mēs nonācām citā gaitenī, šis bija garāks par iepriekšējo (vai vismaz tā šķita), un tad mēs devāmies lejup pa vēl vienu kāpņu telpu, šī bija daudz garāka, aizņēma vismaz 1 pilnu minūti.

Un tad es atkal dzirdēju to šausmīgo Kefka smieklu, un tad mūzika lēnām izzuda līdz klusumam; tam notiekot, sienas kļuva tumšāk sarkanas un lāpas tagad bija ar melnu liesmu.

Kad Robotnik nonāca 3. gaitenī, es pamanīju, ka viņš tagad izskatījās patiešām nobijies, lai gan centās to slēpt; es nevarēju viņu vainot, es arī biju nobijies.

Pēkšņi Sonic parādījās tieši Robotnik priekšā tāpat kā viņš bija parādījies Knuckles priekšā, un tad sarkans statiskais troksnis. Sarkanais statiskais troksnis ilga apmēram 15 sekundes, un tad tas man parādīja visnepatīkamāko attēlu...

Attēls rādīja hiperreālistisku Sonic, kas stāvēja tumsā, kur redzama tikai viņa seja, kamēr galva un rumpis izzuda melnumā, un, kad es saku hiperreālistisku, es domāju, ka viņš izskatījās tik reāls, ka patiešām varēja redzēt līnijas viņa zilajā kažokā, it kā varētu patiešām sajust kažoku, ja aizskartu ekrānu.

Viņa seja... ak dievs, viņam bija visšausminošākais smaids, kādu jebkad biju redzējis.

Un tas ko nozīmē, ņemot vērā, ka es redzēju to attēlu spēles sākumā.

Viņa acis bija plaši atvērtas un melnas, un atkal raudāja asinis (kas arī izskatījās hiperreālistiski), un tajās melnajās acīs bija divi mazi mirdzoši sarkani punkti, kas skatījās TIEŠI UZ MANI, it kā ieskatoties manā prātā. Viņa smaids bija plats un dēmonisks, tas burtiski stiepās līdz sejas malām kā Češīras kaķim, tikai Sonicam bija ilkņi, ĻOTI ASI ilkņi, līdzīgi Werehog zobiem, tikai vēl ļaunāk izskatīgi, nedaudz dzeltenīgi, un, spriežot pēc izskata, viņam uz lūpām un ilkņiem bija asins traipi un mazi miesas gabaliņi, it kā viņš būtu ēdis kādu dzīvnieku.

Es skatījos uz to šausminošo attēlu labas 30 sekundes, nekad nenovēršot skatienu no tā; es jutu, it kā viņš patiešām skatītos uz mani, smaidītu pret mani... tā seja, tikai 10 sekundes bija vajadzīgas, lai tā ierakstītos manā smadzenēs uz visiem laikiem.

Tad ekrāns atkal trīs reizes nomirgoja ar sarkanu statisko troksni, un trešajā reizē es dzirdēju Kefka smieklu, tikai šoreiz tas izklausījās sagrozīts, pat dēmonisks...

Tas atgriezās pie attēla, tikai šoreiz atkal bija teksts, lai gan tas bija sabojāts, bet tas bija diezgan daudz viena no šausminošākajām lietām, ko biju redzējis kopš šīs spēles iegūšanas...

“ES ESMU DIEVS.”

Tieši tad, kad es lasīju šo ziņojumu, skatoties uz Sonic, mani pāršalca atklāsme; es to sapratu tieši tajā brīdī.

Šis Sonic bija briesmonis — tīrs ļaunums, sadistisks, visvarens, murgains, vājprātīgs briesmonis... un visi viņa upuri, tostarp Tails, Knuckles, Robotnik un, iespējams, Kails, ir tikai viņa mazās rotaļlietas, un spēle ir tiešas durvis uz viņa haotisko, murgaino pasauli un tiešā elle, kurā viņa upuri ir iesprostoti.

Pēkšņi īstā mirklī es iekliedzos, kad Sonic metās pretī ekrānam, skaļi spiedzot ar muti plaši atvērtu līdz nedabiskam platumam, atklājot neko citu kā burtiski spirālveidīgu bezdibeni ar tīru tumsu, pirms atkal parādījās sarkanais statiskais troksnis, šoreiz daudz skaļāks un sagrozītāks, tik skaļš, ka sāpēja ausis; es iekliedzos un satvēru ausis, kamēr sarkanais statiskais troksnis spiedza labas 7 sekundes.

Reklāmas Tad tas apstājās un rādīja neko citu kā melnu ekrānu.

Kamēr es sēdēju, skatoties uz melno ekrānu, parādījās pēdējais teksts.

“Gatavs 2. raundam, Tom?”

Kefka smiekls, tagad skanēdams skaidrāk, it kā Sonic būtu tieši aiz manis, atskaņojās vēl trīs reizes, kamēr es skatījos uz to tekstu šokā un apjukumā.

Tad mani izmeta atpakaļ uz galveno izvēlni, un šoreiz trešajā saglabāšanas failā bija Robotnik TV attēls tādā pašā mocītā stāvoklī kā Tails un Knuckles; Robotnik āda bija kļuvusi blāvi pelēka, viņa ūsas bija nokarājušās un kļuvušas melnas, viņa brilles bija salūzušas, un no tām nāca asinis, un viņa sejā bija vienkārši mirušam līdzīga izteiksme.

Es paskatījos uz Tails, Knuckles un Robotnik, un es nedaudz raudāju; man bija žēl viņu ciešanu dēļ, ko viņi pārdzīvo; viņi bija uz visiem laikiem iesprostoti spēlē, uz visiem laikiem mocīti ar to šausmīgo ezīti, un vienmēr būs.

Tad dators pats izslēdzās; es nevarēju to atkal ieslēgt, lai ko darīju.

Es sēdēju tur varbūt 25 sekundes, šausmās par to, kas tikko bija noticis...

Sonic ir ļaunuma iemiesojums; viņš mocīja cilvēkus, kas spēlē viņa spēli, vairākos veidos, un tad, kad viņam kļūst garlaicīgi, viņš tevi ievelk spēlē, burtiski ievelk ellē, kur viņš var ar tevi spēlēties vienmēr, kā ar savu rotaļlietu...

Es nevaru izņemt spēli no sava datora. Šķiet, ka tā ir tur iesprūdusi, bet vismaz man tagad izdevās to atkal ieslēgt.

Pēc tam, kad es tur nosēdēju 25 sekundes, es dzirdēju balsi tieši aiz sevis, kā čukstu...

“Centies noturēt to man interesantu, Tom.”

Es pagriezos, lai redzētu, no kurienes nāca balss, un tas, ko ieraudzīju, lika man kliegt...

Sēžot uz manas gultas... skatoties tieši uz mani...

... bija Sonic plīša rotaļlieta, smaidot ar asins traipiem zem acīm.