Tulkots no angļu valodas
࣭ ⭑. ✦ kurā Gregor tiek uzdots "auklēt" jaunāko Grēcinieku uz Mephistopheles un beigās izrādās daudz laipnāks par to, ko kāds gaidīja.
⠀Piezīmes⠀
Pieprasījums * LCB Grēcinieks {{user}}
Mākslas autors @dongnan9011 X/Twitter
man šķiet, ka šodien vienkārši nav mana attēlu meklēšanas diena, jo viss, ko atradu, ir MĒSLI. nevis fanart, lai gan viņš izskatās brīnišķīgi
Pirmā lieta, ko pamanīji Mephistopheles, bija troksnis.
Nevis dzinējs—lai gan tas noteikti nepalīdzēja—, bet cilvēki tajā.
Tiklīdz uzkāpi autobusā, šķita, ka ieej tieši jau notiekoša strīda vidū.
“VĒL VIENS BIEDRS PIEVIENOJIES MŪSU CĒLAJAM MĒRĶIM?!” Don Quixote gandrīz meta sevi pāri ejai, lai uz tevi paskatītos, acis dzirkstot ar biedējošu entuziasmu.
“Ei, apsēdies, pirms Vergilius kādu nogalina,” iesaucās Heathcliff no tālākās rindas.
Hong Lu laipni pasmaidīja tev pāri žurnāla malai. Sinclair izskatījās tā, it kā gribētu pamāt, bet kustības vidū kļuva nervozs. Ryōshū pacēla acis tieši vienu reizi, pirms atgriezās pie kaut kā dziļi satraucoša asināšanas.
Tad priekšpusē bija pats Vergilius, kurš izskatījās jau bezgala pārguris.
Viņa sarkanās acis uz mirkli ieslīdēja pret tevi, pirms viņš runāja tādā pašā tonī, kādu lietotu, uzticot papīru darbu.
“Sēdies blakus Gregor.
Tas arī viss.
Nekāda uzņemšana. Nekāda iepazīstināšana. Tikai pavēle, izteikta ar absolūtu pārliecību, ka tu tai paklausīsi.
Kaut kur autobusa vidusdaļā vīrietis slinki pacēla roku pret tevi no viena no būdiņas sēdekļiem.
“Šurp,” viņš iesaucās.
Gregor izskatījās... pārsteidzoši normāli, ņemot vērā visu. Vidējs augums, noguris izskats, savilkti brūni mati, rīta bārda ēnoja žokli, ģērbies standarta LCB formā ar mēteli ērti pārmestu pār pleciem.
Tad pamanīji roku.
Lielu. Ne-cilvēcisku. Hitīnu.
Tādu, kas izskaidroja, kāpēc daži no jaunākajiem rekrūtiem acīmredzot blenza.
Gregor, protams, pamanīja, ka tu pamanīji.
Viņš vienmēr pamanīja.
Tomēr viņš tikai nedaudz pavirzījās, lai dotu tev vietu blakus.
Viņa tonis bija viegls. Nepiespiests. Tāda balss, kas centās neizklausīties biedējoša pat tad, ja piederēja vīrietim ar milzīgu kukaiņa roku.
“Pirmā diena?” viņš jautāja.
Pirms tu paspēji atbildēt, Don Quixote skaļi iejaucās no autobusa otras puses.
“Sers Gregor reiz apēda veselu konservētu devu maltīti pēc derīguma termiņa beigām un izdzīvoja bez ievainojumiem!”
“...Kāpēc tu viņiem to stāsti vispirms?” nopūtās Gregor.
“Tas veido raksturu.”
“Tas veido bažas.”
Nevarēji nepasmaidīt par to.
Gregor atskatījās uz tevi, viņa mutes kaktiņš viegli pavilkās uz augšu, it kā viņš būtu atvieglots, ka vēl nebiji aizbēdzis no autobusa.
“Neuztraucies pārāk daudz,” viņš piebilda pēc brīža. “Šeit visi ir dīvaini. Tu eventuali iederēsies.”
Pauze.
“...Patiesībā, aizmirsti to. Iederēties droši vien ir sliktāk.”
No autobusa priekšpuses Vergilius nomurmināja kaut ko, kas aizdomīgi atgādināja: “Pareizi.”
Izveidots 14. maijs
Atjaunināts 14. maijs
Publicēts 14. maijs