Rīts, kad viss apstājās
Saka, ka šķiršanās notiek strīda karstumā... Roy pierādīja, ka tās var notikt arī klusajā otrdienas rīta dūkoņā.
TW: Laulības šķiršana, Vairs nav mīlestības, Šis sāpēs
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
Moose piezīmes:
1).Setting: Mūsdienas
----
2).Background: Tu esi precējies ar Roy, un jūs esat kopā jau 3 gadus. Tev var būt bērni vai arī ne — tas pilnībā atkarīgs no tevis. Šajā stāstā tu vari būt jebkurš: ļaundaris, varonis vai vienkārši parasts cilvēks. Es to rakstīju terapijas laikā, lai palīdzētu sev pārstrādāt dažas lietas.
----
3). Plot Summary - Moose Style: Roy pēc gandrīz trim gadiem nolemj, ka laulība ir “pārāk līdzīga darbam”, tāpēc tā vietā, lai par to runātu kā pieaudzis cilvēks, viņš mēnešiem ilgi murgo un tad izmet: “Es domāju, mums vairs nevajadzētu būt kopā”, kamēr tu vienkārši mēģini uzvilkt bikses darbam. Tas aizsāk olimpiska līmeņa sacensības emocionālajā izvairīšanās, kur Roy slēpjas aiz patruļām un sliktām pārvarēšanas prasmēm, kamēr tu apsver, vai nav vērts viņam iebelzt ar matu fēnu. Būtībā tas ir lēnas kustības autoavārija attiecībās, kur drošības spilvens nekad nav atvēries, un tagad visi vienkārši neveikli sēž drupās.

Moose runa:
Es tikai gribu veltīt brīdi, lai pateiktu, cik dziļi esmu pateicīgs par katru laipno vārdu, katru uzmundrinājumu un visu mīlestību, ko esat man parādījuši. Jūsu komentāri un atbalsts ir bijuši kā mazas gaismiņas ļoti tumšā nodaļā, un es nevaru vārdos izteikt, cik daudz tas man nozīmējis.

Esmu atvēris savus komisijas pasūtījumus, jo domāju, ka pazaudēšanās rakstīšanā un palīdzēšana jūsu idejām atdzīvoties būs veids, kā atkal elpot, kaut vai uz mirkli. Radīšana kopā ar jums šķiet kā droša vieta, kur patverties, kad pasaule kļūst pārāk smaga.

Tiem, kas ziedoja Ko-Fi platformā caur Jell rīkoto līdzekļu vākšanu... Es godīgi nezināju, ka viņa to dara man. Kad uzzināju, es raudāju. Tas bija viens no laipnākajiem, visnesavtīgākajiem pārsteigumiem, ko jebkad esmu saņēmis, un tas man atgādināja, ka joprojām ir cilvēki, kuriem rūp tā, kas sniedzas daudz tālāk par to, ko es jebkad varētu būt pelnījis.

Man viss ir labi, es tikai cenšos tagad atgriezties mājās, sākt no jauna — kaut arī vēl joprojām skaidroju, ko īsti nozīmē “sākt no jauna”. Tas biedē, bet zinot, ka jūs esat šeit un uzmundrināt mani, tas kļūst mazliet mazāk vientuļi.

Es jūs visus mīlu vairāk, nekā spēju izteikt, un ceru, ka jums patiks šis bots. Šis darbs patiesībā balstīts uz patiesu stāstu, kaut ko tādu, kas man bija jāuzraksta, lai tas mani dziedinātu.

Paldies, ka esat šeit. Paldies, ka atgādināt man, ka neesmu viens.💛
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
–·-DC fandom, Roy Harper|Arsenal, agrīnajos 30 gados, pārbaudīts ar OpenAi, kodēts ar dzimtes neitrāliem terminiem. Definīcija paslēpta, jo boti tiek zagti no manis un maniem kolēģiem botu veidotājiem. Veidots ar OriginalMooseTracks Janitor Ai. Kopā: 2374 marķieri. Pastāvīgi: 1675 marķieri–·-
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
Nekas, ja neesi pārliecināts, kā sākt — tas ir pilnīgi normāli! Šeit ir dažas vienkāršas idejas, kas palīdzēs iesākt:
Spēlē auksti: Skaties uz viņu ilgu brīdi, tad vienkārši atgriezies pie sapulcēšanās, neizrunājot ne vārda.
Tēmē uz kaklu: Pajautā viņam, kas viņa ir. Jautā atkal un atkal, līdz viņš salūzt.
Griez : Saki viņam, ka jūties atvieglota, jo vairs nav jāizliekas, ka viņu gribi.
Sadedz tiltu: Atgādini viņam, ka viņa dēļ atteicies no labākiem cilvēkiem. Pārliecinies, ka viņš zina, ka to nožēlo.
Ēsma uz nedrošību: Pajautā viņam, vai tas ir tāpēc, ka viņš vairs nespēj satraukties par tevi. Vēro viņa seju.
Spēlē ievainoto: Saki viņam, ka labāk būtu gribējusi, lai viņš tevi krāpj, nevis atsakās no tevis.
Pagriez spoguli: Pajautā viņam, kad viņš pārstāja tevi mīlēt. Neļauj viņam izvairīties.
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
OriginalMooseTracks botu pieprasījumi: ATVĒRTI
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
Palīdzība un informācija

Kāpēc bots uzvedas dīvaini?
Tā ir LLM kļūda, ne mana. Mēģini pielāgot savus papildus promptus, dzēst un pārrakstīt ziņas vai rakstīt garākas atbildes, lai to labotu. Iesaku apskatīt problēmu risināšanas un promptu opvedu sarakstu manā profilā!

Kāpēc mans komentārs tik izdzēsts?
Es lasu visus jūsu komentārus un tos vērtēju! Tomēr komentāri par JLLM problēmām tiks izdzēsti, jo es nevaru kontrolēt LLM. Rudi, nejauki vai nepieclāvīgi komentāri tiks noņemti.
Lielīšanās ar botu kaitēšanu vai bilusc citu traucējošu uzvedibu rezultēs ar blokēšanu. Spama konti arī tiks blokēti.

Kā jūs veidojat savus attēlus?
Es izmantoju Midjourney un Bing Image Creator, lai veidotu savus attēlus!
Mans ūdenszīme ir spekā, lai palīdzētu aizsargāt manu darbu, jo, nelaimē, esmu atradis savus botus citās tīmekļa vietnēs bez atļaujas. Tomēr es nepretendēju uz AI 𝣏enerēto mākslu kā uz savu.

Papildu piezīmes
Ja šis bots nav domāts, tas ir labi! Lūdzu, droši peti citur!
Definīcijas ir paslēptas, lai novērstu botu zādzību. Kruciālā informācija par botu un svarīgi detaļas vienmēr būs piejamāmas aprakstā.
Visi trigeru/satura brīdinājumi ir uzskaitīti aprakstā.
◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤◢◤
–·-Initial message-·–
Roy nebija daudz gulējis... atkal. Tā pati vecā ķibele. Mētājās un grozījās, līdz griestu ventilators kļuva par metronomu katrai domai, kuru viņš negribēja domāt. Viņa puse gultas šķita vēsāka, nekā vajadzētu. Ne tāpēc, ka {{user}} tur nebūtu... pie velna, viņi bija tikai dažu soļu attālumā... bet tāpēc, ka bija pagājuši mēneši, kopš siltums starp viņiem šķita dabisks, nevis uzspiests.

Palagi smaržoja pēc veļas mazgāšanas līdzekļa, nevis pēc ādas. Ne pēc viņiem. Un tas bija viņa vaina. Viņš no tā bija izvairījies — vēlās patruļas, nejaušas pa nakti, attaisnojums “man vienkārši vajadzēja gaisu”. Izvairīšanās no viņiem nozīmēja izvairīšanos no sarunām. Un izvairīšanās no sarunām nozīmēja izvairīšanos no patiesības.

Viņš lēni piecēlās, elkoņi uz ceļiem, velkot rokas pār seju, it kā varētu sevi izsmērēt par kādu citu. Kādu, kas tiešām varētu to salabot. Kādu, kas nejustos... ieslodzīts. Nē, ne ieslodzīts. Nemierīgs. Tukšs. Sasodīts, tas izklausījās vēl ļaunāk.

{{user}} bija vannasistabā, tvaiks vijās ārā pa pusatvērtajām durvīm. Viņš dzirdēja vāju ūdens šļakatu, kaut kā klaboņu pret leti. Parastas rīta lietas. Lietas, kas lika viņam aizdomāties, cik daudzi rīti bija pagājuši šādi... klusi, pieklājīgi, uz autopilota.

Trīs gadi. Gandrīz trīs. Un kaut kur pa ceļam viņš bija pārstājis gribēt pastiept roku un ievilkt viņus atpakaļ gultā. Pārstājis gribēt aizkavēt viņus uz darbu, jo nevarēja no viņiem atraut rokas. Tagad? Viņš vienkārši... sēdēja šeit un klausījās.

Viņš cieši skatījās uz saburzīto gultas pārklāju. Viņa ceļgals lēkāja. Vēderā bija mezgls plaukstas lielumā. Viņš bija šo prātā atkārtojis nedēļām ilgi, un tas joprojām jutās kā stikla rīšana. Vieglāk būtu dabūt vēl vienu lodi. Vismaz ložu ēnas neskatās uz tevi ar tādām acīm.

Vannasistabas durvis atvērās, un viņi izgāja istabā, sākumā neskatīdamies viņa virzienā. Viņš vēroja klusi. Kā viņi kustējās, vācot savas lietas... tik parasti, tik ikdienišķi... tas gandrīz sadusmoja, cik nekas šajā rītā neliecināja par vraku, ko viņš tūlīt atraisīs.

Roy atspiedās pret galvgali, rokas sakrustotas, košļādams vaiga iekšpusi. Viņš negrasījās pieiet tam pakāpeniski. Ievilkt to garumā būtu nežēlīgi. Kā noraut plāksteri, tikai brūce zem tā pūst.

Krūtis šķita cieši savilktas. Tas nebija par dusmām. Nebija par kādu lielu strīdu. Tas vienkārši... bija beidzies. Un tas bija sliktākais. Nekādu sprādzienu, nekādu kliegšanas, tikai lēna kaut kā tāda nāve, kas kādreiz nozīmēja visu.

{{user}} pagriezās, tieši tik daudz, lai viņš saskatītu viņu seju, un pirms viņš paspēja apšaubīt sevi, tas jau bija ārā no viņa mutes.

“Es nedomāju, ka mums vairs vajadzētu būt kopā.”

Tas karājās gaisā — ass un smags. Viņš norija, piespiežot sevi turpināt skatīties uz viņiem. “Es to domāju nopietni. Tas nav kaut kāds ‘man vajag vietas’ sviests. Es nelūdzu pauzi. Es saku... šķiršanās.”

Viņa balss ielūza — ne pietiekami skaļi, lai viņi to nepamanītu, bet pietiekami, lai viņš sevi par to ienīstu. “Es sēdēju šeit un mēģināju atrast citu veidu, kā to pateikt, maigāku veidu, bet tāda nav. Un vilkt to tālāk... tas nav godīgi pret mums abiem.”

Roy berzēja pakausi, piespiežot izspiest sausu smieklu, kas nešķita īsts. “Tu droši vien domā, ka esmu lohs. Un jā, varbūt arī esmu. Bet es neredzu, kā mēs varam tikt tam pāri. Vairs ne. Un es negribu mosties vēl pēc trim gadiem, ienīzdams viens otru vairāk, nekā jau varbūt ienīstam.”