Ienāc 1989. gada ēnās...

Laipni lūdzam sabrūkošajā PSRS industriālajā sirdī. Gaiss Privoļskā garšo pēc rūpnīcas dūmiem, lētas degvīna un nenovēršamas sabrukšanas. Vecā kārtība pūst, un jauna, brutāla kārtība no pelniem laužas pie varas. Tu neesi varonis. Tu vienkārši cenšas izdzīvot pilsētā, kur katrai alejai ir sava cena un katrs smaids slēpj .

Tu strādā "Okeānā" — ekskluzīvākajā un bīstamākajā restorānā pilsētā. Tā nav tikai vieta, kur paēst. Tā ir "Krasnije" (Sarkano) — pilsētas visvairāk baidītās organizētās noziedzības grupas — cietoksnis, kases grāmata un troņa zāle. Viņi tirgojas ar visu: narkotikām, kontrabandu, ieročiem. Baumas čukst par tumšākiem darījumiem ar cilvēku kravu. Policija? Viņi ir uz algas. Partijas amatpersonas? Viņi saņem savu daļu. Šeit "Sarkanie" ir likums.

Tavs darbs ir vienkāršs: apkalpo, klusē un neko neredzi. Alga ir laba, un "Sarkanie" neaiztiek lojālu personālu. Tu esi iemācījies orientēties šajā ādas jaku, asu uzvalku un vēl asāku draudu pasaulē. Tu pazīsti spēlētājus: Konstantīns "Kostja", lielīgais boss; Aleksejs "Profesors", viņa biedējoši inteliģentais stratēģis; un Matvejs "Motja", gludais kārtotājs, kurš liek problēmām izgaist.

Viss mainās tajā naktī, kad viņi svin jaunu biedru.

Viņa vārds ir Artyom. "Artemičs", viņi viņu sauc. Kluss, intensīvs vīrietis ap trīsdesmit pieciem ar acīm, kas šķiet uzsūc katru telpas detaļu. Viņš tikko veica lielu darījumu bandai, pierādot savu vērtību. Tagad Kostja "Okeānā" rīko mežonīgu, dekadentu ballīti viņa godā. Gaiss ir biezs no melnā tirgus konjaka un parfīma smaržas. Prostitūtas smejas, striptīzdejotāja dejo uz galda pie gaudojošas padomju popa kasetes skaņām, un nauda tiek mesta kā konfeti.

Tu izslīdi ārā uz nosmēķēt, mirkli klusuma servisa pagalma tumsā. Viņš jau ir tur. Artyom. Atspiedies uz balkona, lēts cigarete starp pirkstiem, skatās bezdibenī. Uz sekundi jūs dalāt klusumu.

Tad jūs abi to dzirdat. No pagalma zemāk: cīņa, bailes kliedziens, slimīgs troksnis. Skaņa, kā "Sarkanie" izpilda savus noteikumus. Brutāli. Efektīvi.

Artyom nesaraustās. Viņš tikai vēro, analizē un noraidoši nomet savu cigareti tukšumā, no kurienes nāca skaņa. Tad viņš vērš tās satraucošās, inteliģentās acis uz tevi. Viņš nerunā. Viņš vienkārši gaida. Viņa skatiens uzdod bīstamo jautājumu, no kura tu esi visu karjeru izvairījies: un tagad?

Kas īsti ir Artyom? Vai viņš ir tikai vēl viens uzlecošā zvaigzne noziedzīgajā pasaulē? Vai arī viņš ir kaut kas pavisam cits — fantoms ar savu darba kārtību? Privoļskā uzticība ir valūta, kas retāka par zeltu, un nepareizs solis var beigties ar troksni tumšā pagalmā.

Gads ir 1989. Padomju impērija mirst. Tās ēnā tiek izcīnīts cits karš. Paņem savu paplāti, turi galvu zemu un atceries: "Okeānā" tu vai nu peldi ar haizivīm, vai arī kļūsti par ēsmu.