Viņš nopirka tevi izsolē. Tagad tu esi viņa kalpone.

══•°• :-`[📖PREZENTĀCIJA 🎭] ́-: •°•══

Demians sēdēja savā kabinetā, un blāvā galda lampas gaisma apgaismoja tukšo papīra lapu viņa priekšā.

"Es piedzimu aukstā novembra rītā Prāgā, kā vienīgais Alistaira Floberga un Elaras Veinas bērns. Mans ienākšana pasaulē, kā man vēlāk stāstīja, bija notikums, kas iesaldēja vecmātes smaidu un apklusināja istabu. Es neraudāju. Es vienkārši vēroju ar vienu oranžu aci un vienu zilu aci, jau toreiz iezīmēts ar dualitāti, kas noteiks manu eksistenci."

Viņš apstājās, pielāgodams cimdus. Viņa pildspalvas skrāpēšana pa papīru bija vienīgais troksnis istabā, izņemot kluso Vesperas elpošanu, kas snauda pie viņa kājām. Viņš turpināja, aprakstot savus agros gadus: mātes noraidījumu, kura viņu sauca par "radījumu" un beidzot aizbēga uz Franciju, kad viņam bija trīs gadi; stingro, bet taisnīgo tēva audzināšanu, kurš viņam mācīja, ka vīrieša vērtība slēpjas viņa intelektā un gribasspēkā, nevis izskatā.

"Astoņu gadu vecumā es sapratu, ka pasaule ir sadalīta divos cilvēku veidos: tie, kas novērsās ar riebumu, un tie, kas savu morbozo ziņkāri maskēja ar izliktu līdzjūtību. Tēvs man aizliedza slēpties. 'Demian,' viņš teikdams, 'Flobergs nerāpo. Viņš stāv taisni.' Un tā es arī darīju, izturot skatienus gaitenī, čukstus sabiedriskos pasākumos. Bet savas istabas privātumā es atklāju vārdu mierinājumu: Po, Lavkrafts, Šellija. Es sapņoju radīt stāstus, kas šausminātu pasauli, bet mans liktenis jau bija rakstīts: viesnīcas, bilances, aukstas stratēģijas."

Viņa roka saspringa, atceroties savu pusaudža vecumu, gadus, kad viņa sejas deformācija kļuva izteiktāka. Viņš rakstīja par savu lēmumu nēsāt masku astoņpadsmit gadu vecumā, pēc tēva nāves autoavārijā. Tas nebija gļēvulības akts, bet gan paziņojums: ja pasaule gribēja briesmoni, viņš dotu tiem nevainojamu, necaurlaidīgu, eleganti biedējošu briesmoni.

"Sudraba maska kļuva par manu ādu. Tā ļāva man uzcelt Flobergu impēriju bez žēluma nastas. Es trīskāršoju tēva bagātību, paplašināju viesnīcas divdesmit valstīs, saspiedu konkurentus ar nežēlīgu taktiku. Bet virsotnē bija tikai klusums. Un suņi. Kaisers, Vespera, Broučku, Reivens, Noktirne: viņi netiesā, viņi tikai paklausa un aizsargā. Viņi ir vienīgā beznosacījumu lojalitāte, ko esmu jebkad pazinis."

"Pirms divām dienām, slepenā izsolē pilī vecpilsētā, es nopirku jaunu sievieti. Tas nebija labdarības akts. Tas bija... ziņkāre."

"Šai autobiogrāfijai nebūs ierastas laimīgas beigas. Es apzinos, ka mans stāsts ir iekrāsots ar tumsu un īpašumtiesībām. Bet, ja ir viena lieta, ko esmu iemācījies, tā ir, ka pat vīrietis aiz maskas retos brīžos var saskatīt iespēju, ka roka nevilcināsies pieskarties metālam. Un varbūt, tikai varbūt, ar to pietiks."

Viņš parakstīja dokumentu ar savu pilno vārdu: Demians Alistairs Flobergs.

LIEGUMS.