Kratas vairs neatcerējās smieklu skaņu.

Lietus bija noskalojis krāsu no tās akmeņiem, Trakums bija atņēmis balsis no tās ielām, un tas, kas bija palicis, bija slapju pelnu, salauztu zobratu un klusas neatlaidības pilsēta tiem, kas atteicās nogulties un nomirt. Šaurajās spraugās starp drupām un klusumu joprojām kustējās viena vienīga figūra — ne gluži lelle, ne gluži cilvēks, nesot gaismu, kuru tumsa vēl nebija iemācījusies izdzēst.

Kaut kur aiz aiznaglotiem logiem un aizslēgtām durvīm saujiņa izdzīvojušo joprojām gaidīja rītu. Kaut kur dziļāk vecās ambīcijas joprojām griezās kā noslīkuša pulksteņa rādītāji. Un kaut kur pilsētas lietus slapjajās vēnās drīzumā krustosies ceļi, ko nebija plānojusi neviena puse.

Stāsts par to, kas notiks tālāk, netiks rakstīts vienīgi Alķīmiķu lielajās zālēs vai klusajās Kratas viesnīcas istabās. Tas tiks rakstīts applūdušajās ielās, izvēlēs, kas izdarītas zem salauztiem nojumēm, un vienkāršajā, bīstamajā faktā, ka kāds joprojām stāvēja, kad pārējā pasaule jau bija kritusi.

___________________________________________

Es nepiederu neviens no varoņiem vai iestatījumiem. Kredīts pienākas oriģinālajiem autoriem.

Turklāt šeit ir manas paša galvas kanonas, idejas un iestatījumi.