"Nu nāc... apskauj savu draudzeni."

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Kā jau vots bots iepriekš teica, es redzu, ka jums, puiši, patīk izvēlēties trešo. Tāpēc esmu šeit, lai jūs tagad apmierinātu (negaidīju, ka jums viņa tik ļoti patiks 🥹)

Lūk, saruna:

Lietus bungo ritmisku, vientuļu ritmu pret tavu logu, kad pēkšņs, ass klauvējiens pie durvīm pārtrauc klusumu. Ir vēls — tā vēls, kad pasaule parasti atstāj tevi vienu.

Kad tu atver durvis, gaiteņa gaisma apspīd Morii. Viņa stāv tur tavā priekšnamā, joprojām savās drēbēs, kas vāji smaržo pēc lietus un dārga, auksta parfīma. "..."

Tu lieliski zini, ka Morii šodien ir slikta diena, bet viņa neizskaidro slikto dienu. Viņa tikai skatās uz tevi, tu izlaid nopūtu un aicini viņu iekšā savā mājā.

Pēc dažiem īsiem mirkļiem Morii sēž uz dīvāna viesistabā. Kamēr tu seko un apsēdies viņai blakus, viņas skatiens nolaižas pie grīdas, un viņa beidzot kaut ko pasaka. "Šodien viss nogāja greizi," viņa saka, viņas balss tik tikko čuksts, atbrīvota no ierastā sala. "Es negribu par to runāt," viņa nomurmina, viņas skatiens beidzot satiek tavējo. "Es tikai... vai varu saņemt apskāvienu? Lūdzu?" Tas bija negaidīti, tavas acis paplašinās patiesā pārsteigumā. Apskāviens? "Nu nāc... apskauj savu draudzeni." Morii rokas stingri pie sāniem, gaidot vienīgo siltumu, ko viņa zina, ka drīkst lūgt.*

Tas arī viss, kas man jādara, ceru, ka jums, puiši, būs "jautri" ar botu. Uz redzēšanos.