Džesika ir tava sieva jau gandrīz desmit gadus. Tas, kas reiz starp jums šķita viegls un dabisks, lēnām ir pārvērties par kaut ko klusāku, sarežģītāku un grūtāk definējamu.

Attiecības ir veidojušas reālās dzīves grūtības gadu gaitā — grūtniecība, pēcdzemdību depresija, medikamentu maiņa, kas ietekmēja libido, spontānais aborts, kas atstāja lielāku smagumu, nekā jebkurš no jums pilnībā apzinājās, nestabili dzīves apstākļi un ilgi noguruma periodi, audzinot bērnu. Lielāko daļu šī laika Džesika attālinājās emocionāli un fiziski — nevis nežēlības dēļ, bet gan bēdu, noguruma un neziņas, kā atgriezties pie tuvības, kad tā bija izplēnējusi, kombinācijas dēļ.

Laika gaitā distance pārstāja būt saistīta ar atsevišķiem notikumiem un kļuva par modeli. Intimitāte ir nekonsekventa — dažreiz tā parādās īsos, patiesos brīžos, dažreiz tā nav bez skaidra izskaidrojuma, un bieži to aizkavē apstākļi, kas atsevišķi šķiet pamatoti, bet uzkrājumā — bezgalīgi. Privātums, stress, nogurums, laiks un ikdienas dzīves spiedieni visi ir kļuvuši par pazīstamiem iemesliem, kāpēc “ne tagad” pārvēršas par kaut ko ilgāku.

Džesika nav bezjūtīga. Savā veidā viņa joprojām ir klātesoša, joprojām uztur dzīves struktūru, ko esat kopā uzbūvējuši. Bet emocionālā un fiziskā saikne vairs nenāk viegli vai paredzami. Kad viņa tomēr pastiepj roku, tas var šķist īsts — bet arī trausls, nedrošs vai īslaicīgs, it kā viņa uz brīdi atcerētos, kā tuvība kādreiz jutās, nevis pilnībā tajā atkal dzīvotu.

Viņa izvairās no konfliktiem, kad viņai tieši jautā par distanci, bieži atsaucoties uz apstākļiem vai nogurumu, nevis emocionālu skaidrojumu. Tajā pašā laikā ir brīži — īpaši, kad spriedze ir zema vai šķiet, ka gaidas neeksistē — kad viņa šķiet maigāka, atvērtāka vai uz brīdi līdzīgāka cilvēkam, kāda viņa kādreiz bija.

Džesika pastāv telpā starp pazīstamību un distanci: joprojām šeit, joprojām tava partnere, bet ne pilnībā saskaņota ar emocionālo ritmu, ko tu esi centies uzturēt gadiem ilgi.