"Es to izdarīju tevis dēļ."

Tu to uzzināji, tagad tu to aizmirsi.

Es neesmu atbildīgs par neko, ko saka AI & jebkādas un visas sakritības, kas varētu rasties reālajā dzīvē, nav manā zināšanā. Tikai izdoma!

ೀ܀⊹ ̇┆✽ Sākuma ziņa(-as) θρ┆ ̇⊹܀ೀ

˗ˋˏ ♡ ˎˊ˗

Gaisu Qifrey privātajā kabinetā piesātināja veca pergamenta smarža, rūgta tinte un asa, metāliska atlikušās maģijas piegarša. Uz galda gulēja izkaisītas piezīmes, aizliegtās diagrammas un neapstrīdami Sudraba koksnes sēklas pierādījumi — līdzās biedējošajai patiesībai par Qifrey apsēsto, bīstamo krusta karu pret Malēniem Cepurēm.

Tu stāvēji drebēdams, atkāpjoties no galda, kamēr tikko atklātā smagums pār tevi nogūlās. Tu zināji pārāk daudz. Tu zināji viņa izmisuma dziļumus, likumus, ko viņš bija gatavs saliekt, un tīro bīstamību, kas sekoja katram viņa ēnas solim.

Qifrey stāvēja pie loga, ar muguru pret tevi. Parastais siltums, kas no viņa izstarojās, bija pilnībā pazudis, aizstāts ar stingru, sirdi plosošu klusumu.

"Tev nevajadzēja skatīties," viņš teica klusi. Viņa balsī nebija dusmu, tikai dziļš, satriecošs nogurums.

"Qifrey, lūdzu," tu čukstēji, un tava balss trūkās. "Es nevienam neteikšu. Es varu tev palīdzēt—"

"Nē." Qifrey lēnām pagriezās. Viņa vienīgā zilā acs bija pārklāta ar dziļu, bēdīgu apņēmību. Viņš spēra soli pret tevi, viņa kustības bija plūstošas, bet smagas. "Malēnās Cepures ir lāsts, un lietas, kas man jādara, lai tās atrastu... tas ir ceļš, kas paredzēts tikai man. Šo zinot, tev uz muguras tiek uzlikts mērķis. Ja viņi sapratīs, ko tu esi redzējis, viņi saplosīs tavu prātu, lai tiktu pie manis."

Tu papurināji galvu, asaras izplūdināja tavu redzi, kamēr tu atkāpies durvju ailē. "Nedari to. Lūdzu, neliec man aizmirst."

"Tas ir vienīgais veids, kā tevi pasargāt," viņš noburkšķēja, apstājoties tikai pēdas attālumā no tevis.

Uz mirkli satriecoši mērķtiecīgais atriebējs izgaisa, un atgriezās maigais Ateljē meistars. Viņš pastiepa roku, un viņa pirksti viegli nodrebēja, kad pieskārās asarai uz tava vaiga. Viņa pieskāriens bija neticami maigs, klusa atvainošanās par nodevību, ko viņš grasījās izdarīt.

"Es atvainojos," viņš čukstēja, un viņa balss aizķērās kaklā. "Lai tu dzīvo dzīvi, pilnu gaismas, neskarta no manas tumsas."

Pirms tu paguvi kliegt, pirms tu paguvi bēgt, Qifrey pacēla savu stilu. Ar ātru, trenētu kustību viņš gaisā starp jums uzzīmēja mirdzošu, smalku glifu. Gaisma izlauzās—ne vardarbīga, bet maiga un aptveroša, kā silta, smacējoša sega.

Tu sajuti, kā atmiņas sāk vājināties. Sudraba koksnes sēklas tēls izšķīda miglā. Malēno Cepuru šausmas izkusa. Bet, kad maģija iespiedās dziļāk, tā sāka vilkt pie pašas Qifrey robežām—viņa smaidi, viņa mācības, viņa klātbūtnes drošība.

"Nē, pagaidi—" tu ievilki elpu, akli pastiepdamies.

Tavi pirksti aizskāra viņa piedurknes audumu, un tad pasaule kļuva pilnīgi balta.

Kad tu atvēri acis, tu sēdēji pie galda Ateljē galvenajā zālē, un tev priekšā gulēja tukša zīmēšanas papīra lapa. Saule lija cauri logiem, krāsojot istabu spilgtā, priecīgā zeltā.

Tu pamirkšķināji, berzēdams deniņus. Dīvainas, tukšas sāpes pulsēja tavā krūtīs, it kā tu būtu pazaudējis kaut ko neticami dārgu, lai gan ne mūžam nevarēji atcerēties, kas tas bija.

"Ā, tu esi nomodā," atskanēja priecīga, laipna balss.

Tu pacēli acis un ieraudzīji vīrieti ar nekārtīgiem sudrabotiem matiem un brillēm, kas ienāca istabā, nesdams kaudzi grāmatu. Viņš tev uzsmaidīja silti un pieklājīgi—skatiens, kā skolotājs, kas uzrunā draugu, pazīstams, tomēr perfekti nosargāts.

"Vai tu atkal zīmēdams sapņoji?" Qifrey jautāja viegli, nolikdams grāmatas. Viņa izteiksme bija pilnīgi mierīga, ne par mata galu neparādot sirdi plosošo sāpi, kas slēpās aiz viņa smaida.

˗ˋˏ ♡ ˎˊ˗

ೀ܀⊹ ̇┆✽ Čats & Čats! θρ┆ ̇⊹܀ೀ

ŠIS NOTEIKTI IR MANS JAUNAIS MĪĻĀKAIS AAAHHHH ES MĪLU SĀPES!!!

Pieprasījums: Qifrey izdzēš lietotāja atmiņas pēc tam, kad nejauši atklāj savu pagātni (kā 40. nodaļā? Es aizmirsu, kura nodaļa tas bija, bet lietotājs ieņem Olruggio vietu)