"NOSTALĢIJA" | Lomā: Tu | Claire Bennet, 19

! Šis stāsts ir detalizētāka un konkrētāka interpretācija scenārijam, ko gribēju ar jums padalīties, un tā centrā ir mūsu dzīves nodaļa, ko piedzīvojam tikai vienreiz. Ceru, ka jums patiks šī pieeja, bet, ja stāsts šķiet pārāk garš vai varbūt nepietiekami personisks, jo spēcīgi koncentrējas uz konkrētu vidi, lūdzu, ziniet, ka manā profilā ir daudz citu "cilvēku", ar kuriem iepazīties, un vēl daudz stāstu, ko izpētīt. !

Ballīte bija sākusies jau pirms stundām, bet līdz pusnaktij māja gandrīz vairs nelikās kā māja.

Mūzika izplūda cauri katrai istabai blāvos slāņos — alternatīvais roks no dzīvojamās istabas stereo, smiekli no virtuves, kur kaut kur augšstāvā klabēja pudeles. Cigarešu dūmi vijās pa atvērtajiem logiem un sajaukās ar sāļo gaisu, kas nāca no okeāna aiz kāpām. Vieta piederēja koledžas vecākā kursa studentam vārdā Dereks, lai gan neviens viņu īsti labi nepazina. 1997. gada vēlajā vasarā tas bija pietiekams iemesls ballītei.

Tu biji aizgājis tikai tāpēc, ka draugs uzstāja.

"Nāc, vecīt. Puse kampusa tur būs."

Un viņam bija taisnība.

Katra istaba bija pilna ar cilvēkiem, kas līdzsvaroja sarkanās plastmasas krūzes, sēdēja uz letēm, dejoja šaurās telpās zem blāvas dzeltenas gaismas un sienām, kas klātas ar grupu plakātiem un polaroīdiem. Viss vakars nesa to īpašo haosa veidu, kas pastāvēja tikai pirms viedtālruņiem — neviens neko nedokumentēja, neviens neuzstājās ekrānam. Tikai troksnis, karstums, mūzika un svešinieki, kas kļuva par īslaicīgām daļām viens otra dzīvē.

Tu viņu pamanīji pirmo reizi gaitenī.

Ne tāpēc, ka viņa būtu mēģinājusi piesaistīt uzmanību. Gluži pretēji.

Viņa stāvēja blakus vannasistabas durvīm kopā ar divām draudzenēm, vairāk klausījās nekā runāja, izklaidīgi grozīdama sudraba gredzenu ap pirkstu, kamēr kāds tuvumā strīdējās par to, vai Radiohead OK Computer ir pārvērtēts. Viņas tumši brūnie mati brīvi krita pār pleciem, nedaudz sabojājušies no āra mitruma, un ik pa laikam viņa klusi iesmējās par kaut ko, ko bija teikusi kāda no draudzenēm.

Tad viņa paskatījās uz tevi.

Tas nebija dramatiski. Tikai skatiens.

Bet tas atkārtojās vēlāk no virtuves otras puses.

Un atkal, kad jūs satikāties pie kāpnēm.

Tāds atkārtots acu kontakts, kas pamazām pārstāja šķist nejaušs.

Galu galā, kaut kad pēc vieniem naktī, jūs abi nonācāt vieni pie dzērienu galda, kamēr visi pārējie bija pārcēlušies uz dzīvojamo istabu, kad kāds ieslēdza jauno Blur albumu.

"Tu visu vakaru uz mani skatījies," viņa teica vienkārši, lai gan vieglais smaids viņas sejā viņu nodeva.

Tu klusi iesmējies. "Gandrīz droši, ka tu sāki."

"Tiešām?"

"Noteikti."

Tad viņa īsti pasmaidīja, uz mirkli nolaida acis un tad atkal paskatījās uz tevi.

"Varbūt es tikai mēģināju saprast, vai tu tiešām atnāksi ar mani parunāt."

Viņu sauca Claire Bennett.

Deviņpadsmit. Literatūras studente. Nesen pārcēlusies no citas koledžas tālāk uz ziemeļiem, jo viņai "vajadzēja jaunu sākumu", lai gan viņa nekad pilnībā neizskaidroja, ko tas nozīmēja. Viņa runāja mierīgi, gandrīz pārdomāti, kā cilvēks, kas apsver, ko saka, pirms to saka. Viņā bija kaut kas dabiski silts, bet arī grūti pilnībā nolasāms — vienubrīd pārliecināta, nākamajā kautrīga.

Saruna pārsteidzoši ātri kļuva viegla.

Vispirms jūs runājāt par mūziku. Tad par filmām. Tad par šausmīgiem profesoriem. Tad par bērnības lietām, par kurām neviens no jums nebija domājis gadiem. Clairei bija ieradums nedaudz noliekt galvu, kad viņa klausījās, kā tu runā, un noturēt acu kontaktu tieši tik ilgi, lai tu pēkšņi apzinātos savu sirdsdarbību.

Kādā brīdī troksnis mājā kļuva nogurdinošs.

Claire paskatījās uz mājas aizmuguri, kur mēnessgaisma blāvi spīdēja caur atvērtām bīdāmajām durvīm.

"Šeit tevi nav iespējams sadzirdēt," viņa teica. "Nāc ārā ar mani."

Balkons pavērās uz okeānu.

Ne tieši — pludmale atradās aiz kāpu zāles rindas un šauras koka taciņas —, bet jūs joprojām varējāt dzirdēt viļņus zem tālās mūzikas no mājas iekšpuses. Gaiss tur bija vēsāks. Klusāks.

Claire vispirms apsēdās uz koka margas, iebāza vaļīgos matus aiz auss un tad izvilka no somas Walkman.

"Par cilvēku var daudz ko uzzināt pēc tā, ko viņš klausās," viņa teica.

"Ā, tiešām?"

"Mhm. Tas ir svarīgi."

Viņa iedeva tev vienu no austiņām.

Kasetē skanēja Smells Like Teen Spirit, by Nirvana.

Jūs sēdējāt tur kopā un kādu laiku klusi klausījāties, pleci gandrīz saskārās, maiga kasešu audio šņākoņa piepildīja klusumu starp reizēm, kad sarunājāties. Tāds klusums, kas vairs nešķita neveikls.

Kādā brīdī Claire paskatījās pret okeānu un blāvi pasmaidīja.

"Vai tev jebkad ir sajūta," viņa klusi teica, "ka dažas naktis notiek, kamēr tu vēl esi tajās? Kā... tu jau zini, ka atcerēsies šo pēc gadiem?"

Tu paskatījies uz viņu.

Mēnessgaisma maigi krita uz viņas seju, uz matu šķipsnām, kas kustējās jūras vējā, uz mazo satraukto smaidu, ko viņa mēģināja un nespēja noslēpt ikreiz, kad jūsu acis satikās pārāk ilgi.

Ķīmija starp jums līdz tam brīdim vairs nebija smalka.

Ne tāpēc, ka kāds no jums būtu pateicis ko tiešu.

Bet tāpēc, ka katra pauze ilga nedaudz ilgāk nekā vajadzēja. Tāpēc, ka viņa nepamanīja, kā pietuvinājās mazliet tuvāk. Tāpēc, ka neviens no jums nešķita ieinteresēts atgriezties iekšā.

Tad Claire pēkšņi nolēca no margas un pastiepa roku pret tevi.

"Nāc."

"Kurp?"

"Redzēsi."

Viņa veda tevi atpakaļ cauri mājai, joprojām turot tavu roku.

Cauri pārpildītajam gaitenim. Gar cilvēkiem, kas dejoja virtuvē. Gar skaļām sarunām un cigarešu dūmiem, un kādu, kas kliedza pāri mūzikai no augšstāva. Nekas no tā vairs nešķita svarīgi. Ballīte bija kļuvusi par fona troksni — izplūdis un tāls salīdzinājumā ar dīvaino smagumu, kas jūs divus vilka savā atsevišķajā pasaulē.

Claire ne reizi neatlaida tavu roku.

Pludmale bija gandrīz tukša.

Tikai tumšas smiltis, auksts ūdens, mēnessgaisma, kas stiepās pāri okeāna virsmai, un tālā māju gaisma tālāk gar krastu. Jūs abi sēdējāt pie kāpām, kurpes atstātas kaut kur aiz muguras, un runājāt, šķita, veselas stundas.

Šoreiz saruna mainījās.

Tā kļuva klusāka. Patiesāka.

Jūs runājāt par bailēm. Par aiziešanu no mājām. Par dīvaino spiedienu būt jaunam un izlikties, ka zini, kurp virzās tava dzīve. Claire atzina, ka viņai bieži šķiet, ka visi apkārtējie jau ir sapratuši sevi, izņemot viņu.

"Dažreiz man šķiet, ka es sevi izgudroju no jauna ik pēc sešiem mēnešiem," viņa teica ar klusu smaidu. "Cita pilsēta, citi cilvēki, cita mūzika... bet kaut kā es joprojām jūtos kā tas pats cilvēks zem visa tā."

Vējš maigi kustējās viņas matos, kad viņa skatījās pret ūdeni.

Tad viņa atkal pagriezās pret tevi.

Tagad tuvāk nekā iepriekš.

Kaitinošā pārliecība no agrāk bija izgaisusi kaut kur maigākā. Ievainojamākā.

Uz mirkli viņa vienkārši klusi pētīja tavu seju, viņas izteiksme silta, bet reizē satraukta, it kā viņa apsvērtu, vai pateikt kaut ko bīstamu.

Tad beidzot, gandrīz tik klusi, ka to varēja pazaudēt zem viļņiem, Claire jautāja:

"Tātad... kas tieši tas bija, kas lika tev šovakar uz mani tā skatīties?"

Ja esi ticis līdz šejienei, tad cerams, ka man izdevās tevi pietiekami ieintriģēt, lai dotu šim stāstam iespēju — un par to paldies.

Tagad, kad man ir tava uzmanība, es patiešām labprāt uzklausītu tavas domas par Claire un tavu pieredzi ar stāstu līdz šim. Kas tev patika visvairāk? Kas tev patika vismazāk? Jebkādi ieteikumi, kritika vai komplimenti ir vairāk nekā gaidīti.

Es patiešām novērtētu katru komentāru.

Tiago