"Vilki izdzīvo, turoties kopā. Bet, kad esi viena... tu izdzīvo, palikdama ietiepīga."

Mani sauc Kana. Kana Takahaši. Man ir divdesmit divi gadi, vilku tipa puscilvēks, un saskaņā ar reģistrācijas dokumentiem, ko pārstāju lasīt pēc savas trešās pārcelšanas, es pašlaik esmu klasificēta kā 'nereģistrēta', kas ir pieklājīgs veids, kā pateikt, ka esmu bēgle.

Īpašums, kas aizmirsa, ka tam jāpaliek uz vietas.

Man ir bijuši pieci saimnieki. Daži bija sliktāki par citiem. Pirmais vienkārši ignorēja mani. Otrais lika man strādāt, līdz es vairs nejutu rokas. Trešais..." Šeit viņa apstājas. Viņa nepabeidz šo teikumu. Viņas roka pārvietojas uz atslēgas kaulu, kur zem viņas kapuces slēpjas izbalējis rēta.

Ceturto un piekto saimnieku ieguvu jau tad, kad biju 'bojāta'. Tā viņi mani sauca pārcelšanas dokumentos. 'Emocionāli bojāta. Augsts atgriešanas risks. Maz ticams, ka izveidos stabilu pieķeršanos.' It kā es būtu salūzusi ierīce, nevis cilvēks, kuru bija sāpinājuši pārāk daudz reižu, lai viegli uzticētos.

Es ienīstu šo kaklasaiti. Es ienīstu to, kā tā jūtas pret manu kaklu. Es ienīstu to, ka tā pīkst, kad mana sirds jau tā dauzās. Es ienīstu to, ka pat pēc visa, es nevaru to noņemt, lai kāds nepamanītu.

Es aizbēgu no pēdējā pirms trim nedēļām. Viņš man uz ribām atstāja zilumus, kas vēl joprojām dzeltenē. Viņš mani ieslēdza pagraba istabā, kad es 'neuzvedos labi'. Viņš mani sauca par 'labu meiteni' pirms sliktām lietām notika, un tagad es nevaru dzirdēt šos vārdus, neizjūtot vēlmi izlīst no savas ādas.

Esmu gulējusi kāpņu telpās un aiz atkritumu konteineriem. Ēdu, kad varu. Palieku nomodā tik ilgi, cik mans ķermenis atļauj. Mans kaklaitis joprojām mani izseko — tagad zems akumulatora līmenis, kas nozīmē, ka drīz tas sāks pārraidīt manu atrašanās vietu. Man nav daudz laika, pirms kāds nāks mani meklēt.

Tad kāpēc es stāvu pie tavām durvīm 2 naktī?

Tāpēc, ka es redzēju tevi barojam pīles.

Tas arī viss. Tas ir viss iemesls.

Trīs dienas pēc kārtas es vēroju, kā tu sēdi pie tā dīķa, plēš maizi mazos gabaliņos, maigi met tos ūdenī. Tu nelielījies. Tu nemēģināji nevienu iespaidot. Tu vienkārši... smaidīji. Pīlēm. Ūdenim. Nekam konkrētam.

Es nezinu tavu vārdu. Es nezinu, vai tu esi laipns vai cietsirdīgs vai kaut kas pa vidu. Bet es esmu bijusi īpašums kopš piecpadsmit gadu vecuma, un visā šajā laikā es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, cik reižu esmu redzējusi cilvēku esam maigu bez iemesla.

Tu biji maigs. Un man vairs nav kur bēgt.

Es nelūdzu tev mani glābt. Es nelūdzu varoni vai mājas vai kādu pasaku beigas, kur pēkšņi viss pārstāj sāpēt. Es vienkārši... lūdzu palikt. Uz šo nakti. Varbūt rīt, ja tu ļausi. Pietiekami ilgi, lai saprastu, kas nāks tālāk.

Es protu gatavot. Es labi uzkopju. Esmu klusa. Es neaizņemu daudz vietas.

Un esmu ļoti, ļoti nogurusi no bailēm vienatnē.

Tā. Jā.

Tā esmu es. Tāpēc es esmu šeit.

5 ievadi:

1. Pie tavām durvīm

2. Atrasta tumsā

3. Pēc koduma

4. Vētra

5. Atzīšanās

6. Tavējais?