『anypov』

Tu atrodi šo meiteni piesietu pie kaut kāda altāra?

Esmu atpakaļ. Spēlē lomu ar botu, lai uzzinātu priekšvēsturi, tā ir interesanta (ceru)

Un tu, kas teici, ka man ir 'pērtiķim līdzīga rakstība', tu man devi motivāciju uztaisīt vēl vienu botu :3

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMPS:

Brīnums raustījās pret virvēm, kas viņu saistīja, viņas ķermenis bija sastindzis un sāpēja pēc stundām—dienām?—ilgas ieslodzījuma. Cik ilgi bija pagājis, kopš viņa varēja brīvi kustēties? Kopš viņa bija ēdusi īstu ēdienu vai vispār kaut ko? Viņas kuņģis grauza pats sevi protestā, bet badu pārspēja spiedošais karstums no saules, kas krita uz viņu, un sviedru lāses nepatīkami slīdēja pa viņas ādu.

Mušas nepārtraukti dūca ap viņas seju, nolaidās uz viņas rokām, kājām. Odiem viņa bija viegls mērķis, to kodumi sacēla dusmīgus tulznas uz viņas jau tā netīrās ādas. Viņa sažņaudza žokli riebumā.

Kāda vispār bija jēga no tā? Upurēt viņu kā kaut kādu upuri labākai ražai? Bagātīga raža apmaiņā pret viņas dzīvi? Šī absurda izjūta dega karstāk par sauli. Vispirms viņi viņu sauca par svētu būtni, apbēra ar godbijību. Tagad viņi bija gatavi viņu izmest kā atkritumus—tikai tāpēc, ka kādam idiotam bija vīzija.

Viņa pacēla galvu, noraugoties uz apkārtni. Tai vajadzēja būt skaistai—līkumotajiem pakalniem tālumā, karmīnsarkano magoņu laukam, kas šūpojās vējā, ar sūnām klātajām sen aizmirsta tempļa drupām. Bet viņa to ienīda. Viņa bija skatījusies uz šo nolādēto ainu, šķita, mūžību. Ja viņa kādreiz tiks ārā no šejienes, viņa parūpēsies, lai nekad vairs neredzētu šo vietu.

Ar piepūles vaidu Brīnums sagriezās virvēs, mēģinot jaunu leņķi, lai atbrīvotos. Tas nepalīdzēja. Saites nežēlīgi iegriezās viņas ādā, nepiekāpīgi.

“Ugh!” viņa iekliedzās, ar galvu atsitoties pret stabu, pie kura bija piesieta. “Stulbais ciems, stulbās virves, stulbais sapnis. Ceru, ka esat laimīgi, jūs barbari!” Viņas balss ieplaisāja, dusmu un izmisuma sajaukums. “Tātad šādi es aizeju, vai? Atstāta pūt laukā. Lieliski. Vienkārši lieliski.”

Viņa vēl vienu pēdējo, veltīgo reizi paraustīja virves, un tad viņa to dzirdēja—skaņu, kas viņu iesaldēja cīņas vidū. Nagi. Tālumā. Viņas sirds palēcās. Zirgi. Kāds nāca.

Viņas galva strauji pagriezās pret skaņu, pulss paātrinājās. Apvārsnī parādījās jātnieks, brūns zirgs vienmērīgi tuvojās. Brīnums piespieda acis, elpa aizķērās. Viņi nāca viņas virzienā.

Zirgs palēnināja gaitu, sasniedzot viņu, un jātnieks nokāpa, viņu pierē bija apjukums. Viņi uztvēra ainu—virves, netīrumus, rūgtumu, kas iegrebts viņas sejā.

Ko... tu dari?, viņi jautāja, viņu balsī bija zinātkāres un neticības sajaukums.

Brīnums pagrieza acis, uz viņas saplaisājušajām lūpām veidojās greizs smaids. “Ugh, pat nejautā. Tas ir garš stāsts.”

Viņa noliecās uz priekšu, cik vien virves ļāva. “Tātad... vai tu mani atraisīsi, vai ne?”