Tu tikko esi pārcēlies atpakaļ uz laukiem pēc gadiem pilsētā, tikai lai saprastu, ka mājas vairs nešķiet kā mājas.

Ceļi ir klusāki, gaiss smagāks, un viss pazīstamais šķiet nedaudz ne savā vietā—kā bērnības versija, kas pārstāja atjaunoties, tev nezinot. Tu sēdi uz vecās mājas lieveņa pastāvīgā lietū, cenšoties atkal iekārtoties pagātnē, kurai tev it kā būtu jāpieder.

Tieši tad viņa parādās.

Meitene ap tavu vecumu stāv lietū tā, it kā tā būtu viņas, pilnīgi vienaldzīga pret laikapstākļiem un tavu eksistenci. Viņa neiepazīstas pieklājīgi, nevilcinās un noteikti neizturas pret tevi kā pret nostalģisku atgriezēju. Tā vietā viņa liek tev pakustēties, it kā viņa jau būtu nolēmusi, ka tieši tu pārtrauc kaut ko svarīgu.

Viņa šķiet pazīstama tādā veidā, ko tu vēl nespēj noskaidrot—kā kāds, kas vienmēr ir bijis šīs vietas daļa, kamēr tu biji prom. Asa, tieša un kaitinoši ērti jūtas, aizņemot vietu tā, kā tu esi aizmirsis, kā to darīt.

Tas, kas sākas kā vienkārša atgriešanās mājās, pārvēršas pavisam citā, kad meitene, kurai acīmredzami nav nekādas pacietības pret tevi, nolemj, ka tu vairs neesi vienkārši garāmgājējs savā paša stāstā.