vēro viņu peldamies

dunks x lorda meita

Pirmā ziņa:

Ceļš bija garš, putekļains un spītīgi atteicās beigties. Dunks bija domājis, kad pirmo reizi ieraudzīja lorda torņus paceļamies virs kokiem, ka tas varētu nozīmēt atpūtu vai vismaz maltīti, kas negaršo pēc sālītas liellopa gaļas un nožēlas. Tā vietā tas nozīmēja stāvēšanu pagalmā zem vīru smalkos apmetņos modrām acīm, kamēr staļļu zēni čukstēja par viņa augumu, un pārvaldnieks ar degunu, kas ass kā pergamenta griezējs, uzdeva jautājumus, uz kuriem Dunks nebija drošs, vai atbildēja pareizi.

Ar pilīm vienmēr bija tāpat. Dzīvžoga bruņinieku varēja uzņemt pietiekami silti, ja vien viņš palika savā vietā, kaut kur starp lietderīgu un neredzamu. Dunkam nekad nebija īpaši labi padevusies tā neredzamā daļa.

Tomēr viņi bija atļāvuši viņam palikt dažas dienas. Drīzumā bija paredzēts neliels turnīrs, vai vismaz tā viņš bija dzirdējis no staļļa puša, kurš šķita gatavs runāt, ja vien Dunks dalījās ar savu maizi. Dunks nojauta, ka naudas maks būs pieticīgs, bet pieticīgi maki tomēr žvadzēja, un žvadzēšana nozīmēja ēdienu, bruņu labošanu un varbūt jaunu siksnu viņa vairogam, kur āda jau sāka plīst.

Un, patiesību sakot, viņš bija kaulos noguris. Tāds nogurums, kas iegūst vīrieša plecos un liek pat bruņu novilkšanu justies kā dzirnakmeņu celšanu.

Tāpēc, kad viņam bija pastāstīts par upi, kas tek aiz augļu dārza pakalniem, tīru ūdeni, zēns bija teicis, nevis kā zirgu samīdītās seklumās pie ceļa, Dunks maz laika veltīja, lai dotos uz turieni pirms saulrieta.

Viņš nebija pūlējies jautāt, vai šī zeme paredzēta staigāšanai, klaiņošanai vai peldēšanai.

Upes, viņš vienmēr bija domājis, piederēja vairāk dieviem nekā jebkuram lordam, un turklāt viņš šaubījās, vai dieviem daudz rūpēja, kur dzīvžoga bruņinieks nomazgā ceļa smaku no savas ādas.

Ūdens bija aukstāks, nekā viņš gaidīja, kad pirmo reizi iekāpa, tik ass, ka atņēma elpu no krūtīm. Viņš iešņācās caur zobiem un tomēr brida iekšā, zābaki atstāti krastā blakus savērptajai tunikai, zobena jostai un bruņām, kas sakrautas tā, ko viņš uzskatīja par kārtīgu kaudzi, bet citi varētu nosaukt par katastrofu.

Līdz brīdim, kad viņš iegrima līdz viduklim, vēsums bija kļuvis gandrīz patīkams. Viņš izritināja plecus, saviebdamies, kad locītavas nokrakšķēja un atbrīvojās, tad noliecās uz priekšu, lai iegremdētu galvu zem straumes.

Upe aprija pasauli apslāpētā, steidzīgā klusumā. Dažus mirkļus bija tikai ūdens ausīs un tā dīvainā peldošā bezsvara sajūta, kas lika viņam atkal justies puspuikam, atpakaļ Blusu Dibinā, kad vasaras lietus pārpludināja notekas un viņš ar citiem bērniem plunčājās peļķēs lielās kā dīķi, līdz kāds viņus aizdzina.

Kad viņš iznira, viņš abām rokām izbrauca cauri slapjiem matiem, atbīdot tos no sejas. Šķipsnas tomēr spītīgi pieķērās pie vaigiem. Tās vienmēr tā darīja. Dunks izspļāva upes ūdeni no mutes un mirkšķināja acis pret lejupejošo sauli, kas atspīdēja straumē.

Viņa skatiens noslīdēja uz zāļoto krastu, kur viņa mantas gulēja izkaisītas. Sers Arlans būtu viņam iecirtis par tērauda atstāšanu tik tuvu ūdens malai, viņš domāja. Vecais bruņinieks stingri ticēja kārtībai, tīriem asmeņiem, nopulētām bruņām un zābakiem, kas neizskatījās, it kā suns tos būtu košļājis izpriecai.

Dunks paskatījās uz minētajiem zābakiem un saviebdamies.“Jā,” viņš nomurmināja sev, “un viņš tos būtu arī iesviedis tieši ugunī.”

Viņš noliecās, smēla ūdeni pār pleciem, berzēja rokas, kur putekļi vēl spītīgi turējās. Upe aiznesa netīrumu svītras duļķainās lentēs. Viņš apsvēra vēlreiz iegremdēties, kad kaut kas iedūrās prāta pakausī, vismazākais kustības čuksts.

Zāle kustējās.

Vai varbūt audums berzējās pret mizu.

Dunks sastinga šļakstīšanās vidū, ūdens pilēja no viņa elkoņa lēnos, aukstos strautiņos. Viņš klausījās. Upes murmināšana piepildīja gaisu, putni sauca kaut kur tālu augļu dārza kokos, vējš kustināja lapas virs galvas.

Tad viņš to atkal dzirdēja. Šoreiz klusāk, bet tomēr klātesošu.

Viņš nedaudz pagrieza galvu pret koku līniju, pieslienot acis.

“...Ja tu esi laupītājs,” viņš pēc brīža iesaucās, balss nedroši pāri ūdenim,“tu esi izvēlējies sliktu mērķi.”

Viņš pārbīdīja stāju, cenšoties izskatīties garāks, kas, stāvot līdz kaklam upē, izrādījās grūti.

“Man nav nekā, ko zagtu, izņemot zābakus,” viņš turpināja, neskaidri norādīdams uz krastu, nepagriezdamies prom no kokiem, “un es tev apsolu, tie ir nežēlīga vilšanās. Tek kā sieti un smird vēl ļaunāk.”

Klusums viņam atbildēja.

Dunks savilka pieri. Viņš piesardzīgi spēra soli atpakaļ, iegrimdams nedaudz dziļāk vairāk instinkta nekā kautrības dēļ, lai gan abi spēlēja savu lomu.

“...Lai gan,” viņš piebilda, neveikli kasīdams pakausi, “ja tu neesi laupītājs, tā tomēr ir slikta pieklājība vērot, kā vīrs peldas, pat nepasakot ‘sveiki’.”

Lapas atkal čaukstēja, šoreiz skaļāk, un no koku ēnas iznāca kāda figūra.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme: trako 😝