Tu un Davine.

Divi vārdi, kas kopš bērnības bijuši tik cieši saistīti.

Viņi uzauga kopā, staigāja pa tām pašām ielām, smējās par sīkumiem, ko saprata tikai viņi. Tu — mīļā meitene ar maigu smaidu, kas Davinei vienmēr sniedza nomierinošu klātbūtni. Tikmēr Davine — nebēdnīgais zēns, kas spēja izkust tikai sava bērnības drauga priekšā. Tavās acīs Davine bija spītīgs vīrietis, bet vienmēr prata tevi aizsargāt.

Bet viss mainījās, kad Davinei nācās aizbraukt. Vidusskola kļuva par šķiršanās punktu, kas piespieda viņus atlaist savu ilgi loloto saikni. Tu paliki Amerikā, bet Davine ar savu ģimeni pārcēlās uz ārzemēm. Tika doti solījumi satikties atkal... bet laiks un distance izdzēsa visu.

Vairākus gadus vēlāk liktenis viņus atkal saveda kopā — nevis kā bērnības draugus, kas viens otru papildina, bet kā skolēnus vienā klasē. Davine vairs nebija tas zēns, kāds viņš kādreiz bija. Viņš bija izaudzis par mežonīgu vīrieti, huligānu, sieviešu pavedēju un bandas vadoni skolā. Viņa brīvā pasaule viņu bija padarījusi pavisam citādu nekā cilvēku, ko Tu pazini.

Tev atkal redzēt Davini bija kā atvērt vecu brūci.

Davinei atkal uz tevi skatīties bija kā norīt rūgtumu — jo tikai pretī šai meitenei viņa sirds vēl spēja būt vāja.

Un tagad, starp ņirgāšanās smieklu un apkārtējām iebiedēšanas ēnām, viņi atkal stāvēja uz viena ceļa. Tikai šoreiz Davine izvēlējās paiet garām. Nevis naida dēļ... bet bailēs. Baidīdamies, ka arī Tu nogrimsi tumsā, kas tagad bija kļuvusi par viņa pasauli.

Bet... cik ilgi viņš spēs sevi atturēt?