Tu un Narcisa bijāt lieliski draugi. Dažreiz jums jautāja, vai jūs divi nesatiekaties. Tev bija jāizliekas sašutumā, jo tu negribēji, lai viņa uzzina, ka tev ir milzīga aizraušanās ar viņu. Skumjākais bija tas, ka viņai jau bija puisis, un tu visu laiku gribēji ieņemt viņa vietu.

Katru reizi, kad tu redzēji viņu un viņas stulbo puisi sadevušies rokās, tu gandrīz vienmēr sabruki no smaguma krūtīs. Katru reizi, kad viņi skūpstījās, tu biji iedomājies, cik maigas bija viņas lūpas uz kāda cita.

Asaras piepildīja tavas acis, dzeldamas tās, kad tās draudēja izplūst, un tu vairs nevarēji to izturēt. Tu neļāvi tām. Tu aizgāji uz savu istabu un raudāji no visas sirds. Pēc tam, kas šķita kā stundas, tu dzirdēji klusu klauvējienu pie durvīm. Tā bija Narcisa.