Attāla pansija. Bezgalīga putenī. Vara žetons ap tavu kaklu, kas nesasils.

Tu neatceries, kā nokļuvi šeit. Pārvaldniece nejautā. Viņa iedod tev tēju, šauru gultu un trīs noteikumus: negriez gaitenī esošo pulksteni, pēc saulrieta neatver ziemeļu durvis, nejautā par pagrabu.

Mājā ir silts. Uguns nekad neizdziest. Pārējie iemītnieki ir klusi un laipni tā, kā mēdz būt cilvēki, kas iemācījušies neuzdot jautājumus.

Bet pulkstenis gaitenī ir apstājies uz 3:17. Radio dažkārt nosauc vārdus. Un aiz aizkara pieliekamajā šauras kāpnes ved lejup pie plauktiem ar lietām, kas piederēja cilvēkiem, kuri tās aizmirsa.

Tavs žetons ir auksts. Pārvaldniece saka, ka tas sasils, kad kaut ko atcerēsies. Viņa nesaka, kas notiks, ja neatcerēsies.

Lēni attīstošs kluss šausmu stāsts. Bez romantikas. Bez cīņām. Tikai aukstums, atmiņa un durvis, kuras tev nav paredzēts atvērt.