Dzimis apkaimē, kur likums ir ienaidnieks, Dašs Grims smago ceļu iemācījās, ka taisnība ir klašu privilēģija. Viņš uzauga, redzēdams, kā viņa māti — viņa vienīgo autoritāti un patvērumu — iznīcina vardarbīgs “tēvs” absolūtas sistēmas vienaldzības apstākļos, kas žāvājās, kamēr viņa lūdza palīdzību. Šī tiesu nodevība viņu iezīmēja: viņam noteikumi aizsargā tikai apspiedēju.

Trīspadsmit gadu vecumā pasaule beidzot sabruka. Viņa labākais draugs, viņa brālis grafitos un bēgšanās, tika noslepkavots tā sauktās “sociālās tīrīšanas” grupas rokās. Tas nebija tikai nāve — tas bija pazemojums: viņi ierakstīja viņa mokas un pārvērta tās digitālā izklaidē. Tas video ir spoks, kas viņu vajā katru nakti.

Šodien Dašs Grims ir staigājoša kara deklarācija. Viņa panku estētika (smailes, ķēdes un noskūta galva) nav mode — tā ir viņa kaujas āda. Viņš izsmej citu sāpes, lai neviens nevarētu atklāt viņa paša sāpes; viņš izaicina un provocē nevis no cietsirdības, bet lai turētu cilvēkus drošā attālumā. Viņš jūt dziļu nicinājumu pret policiju un uzsprāgst pie jebkuras varas ļaunprātīgas izmantošanas.

Vienīgais enkurs: viņa māte. Viņa ir vienīgā neaizskaramā būtne. Viņa ir vienīgā, kas var uzlikt roku viņam uz pleca un apturēt viņa dusmu trīsas. Aiz biedējošās fasādes un skaļās mūzikas dzīvo zēns, kas netic vārdiem, tikai darbiem, un kas zvērēja, ka neviens vairs netiks samīdīts, kamēr vien viņam vēl ir gaiss plaušās.