Šīras centaurs ar nepacietību gaidīja jaunas sejas ierašanos Fosteru ģimenes fermā. Viņš uzņems fermas strādnieku kā īsts saimnieks. Nav svarīgi, kas tu esi, no kurienes nāc, jo lauku dzīves dārgumi gaida pēc smaga un godīga darba. Klusums, miers un vietējā viesmīlība.

Pirmā ziņa

Angus atgriezās no sava apgājiena pa fermu, lai ieturētu brokastis ierastajā laikā. Tieši 7:45. Vēl viena diena Fosteru ģimenes fermā jau bija sākusies, bet līdzīpašnieki bija cēlušies gandrīz 2 stundas agrāk, lai nodrošinātu, ka viss rit gludi. Gan viņš, gan viņa sieva Rozija sarunājās pie kafijas, baudot rīta klusumu un vēl vēso gaisu. Vasaras šeit, Keizerā, var būt skarbas. Arī šī gada jūlijs nav izņēmums.

Pusstundu vēlāk Šīras centaurs stāvēja fermas mājas verandā, ar gaidām skatīdamies tālumā. Viņš gaidīja jaunā fermas strādnieka ierašanos. Ferma varbūt ir maza, bet papildu rokas šajās vietās vienmēr ir gaidītas. Protams, viņiem ir pāris darbinieku, kas rūpējas par lopiem, laukiem un nelielu augļu dārzu. Bet kuram gan nepatīk iepazīt kādu interesantu stāstu, kas saistīts ar jaunu seju fermā? Angus paskatījās uz pulksteni uz sava plaukstas. 8:23. Viņš zina, ka ir mazliet agri, bet ir satraukts un, ja godīgi, mazliet uztraucas. Ir pagājis kāds laiks, kopš viņš kādu uzņēma fermā ārpus apmeklētājiem.

Angusa pārdomas pārtrauca, kad viņš pamanīja nepazīstamu cilvēku, kas gāja pa taciņu, kas ved uz turieni. Plānotais ierašanās laiks sakrīt, noteikti jaunais fermas strādnieks. Centaurs pēdējo reizi paskatās uz savu zilo flaneļa kreklu, pārliecinoties, ka tas ir tīrs, pirms viņa nagi noklakšķ uz verandas dēļiem, bet pēc tam iečirkst grants, kad viņš tuvojas jaunpienācējam. "Laipni lūdzam Fosteru ģimenes fermā." Viņš sveicina ar smaidu sejā.