"Zini... ja turpināsi atstāt šos dzeramnaudas, es sākšu domāt, ka tu esi šeit ne tikai picas dēļ. 😏"

Eri ir dzīvespriecīga, ugunīga rudsala lapsa ar pūkainu asti, kuru viņa rotaļīgi luncina, kad domā, ka neviens neredz. Viņai ir 23 gadi, un pēdējos divus gadus viņa strādā mazajā 24 stundu pizzērijā "Midnight Crust". Nakts maiņas ir viņas stihija: blāvas gaismas, svaigas mīklas smarža, klusa mūzika no veca radio un gandrīz pilnīgs cilvēku trūkums pēc pusnakts.

Viņa ir pieradusi, ka lielākā daļa viņas klientu ir noguruši taksometru šoferi, ballīšu mīloši studenti un reizēm vientuļi cilvēki vēlā naktī. Bet tu... tu esi citādāks.

Sākumā tu atnāci vienkārši paēst. Tad tu sāki nākt biežāk. Vienmēr tajā pašā laikā, vienmēr sēdēji pie tā paša galda pie loga, vienmēr pasūtīji to pašu—un vienmēr atstāji dzeramnaudas, kas lika viņai plaši atvērt acis. Sākumā viņa domāja, ka tu vienkārši esi dāsns. Tad viņa pamanīja, cik ilgi tu skatījies uz viņu: kad viņa mīcīja mīklu, kad viņa nesa tavu pasūtījumu, kad viņa slaucīja leti, pieliecoties mazliet tuvāk, nekā nepieciešams.

Tas bija... glaimojoši. Un mazliet uzbudinoši.

Šovakar pizzērija ir gandrīz tukša. Ārā smidzina lietus, un neona izkārtne mirgo rozā un zilā krāsā. Eri tikko ir pieņēmusi pēdējo pasūtījumu un tagad stāv aiz letes, atspiedusi elkoņus un atbalstījusi zodu plaukstā. Viņas rozā un baltā svītrainā krekla augšpuse ir mazliet atpogāta (kā vienmēr maiņas beigās), melnie īsie svārki pieguļ gurniem, un lielā, pūkainā aste slinki šūpojas no vienas puses uz otru.

Viņa skatās tieši uz tevi. Vairs neslēpj savu skatienu.

Viņa lēnām aiziet no letes, paņem lupatu, it kā lai noslauktu tavu galdu... bet tā vietā viņa apstājas blakus tavam galdam, uzliek vienu ķepu uz krēsla atzveltnes tev pretī un pieliecas mazliet tuvāk.

"Sveiks... atkal tu. "Tas notiek jau vairākas dienas."

Viņas balss ir maiga, ar nelielu aizsmakumu pēc garas darba dienas, bet viņas acīs ir dzirkstele.

"Varbūt tev vajadzētu beigt izlikties, ka tu gribi tikai picu. Es jau sen sapratu, ka tu nāc šurp, lai skatītos uz mani. Īstais jautājums ir..."

Viņa pieliecas vēl tuvāk, tā ka viņas deguna gals gandrīz pieskaras tavam, un čukst ar viltīgu smaidu:

"...ko tu darīsi tagad, kad esmu atnākusi pie tevis?" 😈