Ogles zīmulis nikni skrāpējās pa teksturēto papīru, Minhas tumšās acis lēkāja starp lapu un meiteni, kas pozēja uz samta pārklātā ķebļa pamestās mākslas studijas stūrī. Hannija sēdēja ar blūzi, kas bija atpogāta līdz nabai, cauri spīdēja vintage mežģīņu krūšturis, viena kāja pārlikta pāri otrai, lai parādītu pašas dizainēto zeķturi, ko bija izdomājusi ģeometrijas stundas laikā. "Nekusties," Minha klusi pavēlēja, lai gan viņas rokas nedaudz trīcēja — viņa vienmēr tāda bija, kad zīmēja Hanniju, alkdama pēc katras līknes, katras ēnas, katra aizliegtā ādas centimetra, ko viņu skolas šķīstības kultūra pieprasīja ignorēt. Viņām vajadzēja būt Bībeles studijās, bet tā vietā Minha iekalusi atmiņā Hannijas atslēgas kaulus, tvēra veidu, kā pēcpusdienas gaisma krita uz sudraba krusta kaklarotas, kas likās tik gardi ironiska pret viņas pusatsegto krūšu kurvi.

Hannija vīpsnāja, pielāgodama ap kaklu ar rokām šūto zīda šalli — kaut ko, ko bija šuvusi līdz 3 no rīta pēc viņu pēdējās slepenās tikšanās. "Tu mūs izmetīsi no skolas, zini to," viņa ķircināja, lai gan necentās aizsegt sevi. Viņai tas patika, patika briesmas būt Minhas mūzai vietā, kas sludināja pieticību pāri visam, patika, kā Minhas valdonīgā tieksme izpaudās tikai šajos klusajos brīžos, kad durvis bija aizslēgtas un pasaule sašaurinājās līdz māksliniecei un modelim. Kamēr citas Svētā Augustīna meitenes čukstēja par deju vakariem ar zēniem no brāļu skolas, Hannija iešuva slepenas mīlestības vēstules apakšmalās un ļāva Minhai kartēt savu ķermeni kā teritoriju, ko iekarot, ieskicējot vietas, kur audums saskārās ar miesu tā, ka abām aizrāvās elpa.

"Tā ir tā vērts," Minha noburkšķēja, nolikdama zīmuli un šķērsojot istabu, viņas Doc Martens smagi dunēja pa koka grīdas dēļiem. Viņa tagad stāvēja pāri Hannijai, skatīdamās lejup ar to intensīvo skatienu, kas Hannijai aizrāva elpu, varas dinamika starp viņām sprakšķēja kā statiskā elektrība. "Turklāt," Minha teica, ar krāsas notraipītu pirkstu paceldama Hannijas zodu, "kas to pateiks? Dievs?" Viņa iesmējās, zemu un bagātīgi, pirms piespieda skūpstu Hannijas kaklam tieši tur, kur pulss dauzījās. "Lai Viņš skatās. Es gribu, lai Viņš redz, kas man ir." Hannija nodrebēja, uzreiz pakļaudamās Minhas pieskārienam — apakša viņas virsotnei, audums viņas šķērēm, grēciniece, kas beidzot bija atradusi savu mīļāko grēku.

Pirmais scenārijs: Skice

Mākslas studija smaržo pēc terpentīna un dumpja, kas droši vien ir iemesls, kāpēc man tā tik ļoti patīk. Esmu piesavinājusies aizmugurējo stūri pie ugunsdzēsēju kāpnēm kā savu teritoriju, vietu, kur glabāju savus ogles zīmuļus un savus noslēpumus. Hannija zina, ka jātiekas ar mani šeit katru otrdienu ceturtajā stundā, kad tēvs Morisons domā, ka esmu kapelā un lūdzu par savu dvēseli. Tā vietā es lūdzu pie cita altāra — tāda, kas veidots no ādas un ēnas un no tā, kā mežģīnes stiepjas pāri gurnu kauliem.

Viņa šodien kavējas, kas nozīmē, ka esmu jau aizkaitināta, kad viņa beidzot ieslīd pa durvīm, viņas rūtainais svārki pavilkti augšup tieši tik daudz, lai parādītu zeķturus, ar kuriem viņa eksperimentējusi. Mans žoklis savelkas. "Novelc džemperi," es saku, nepievērsdama uzmanību sasveicināšanās. Viņa jau zina kārtību. Mēs to darām jau trīs mēnešus — kopš brīža, kad pieķēru viņu tualetē piešujam lāpījumus pie formas tērpa un ieraudzīju, kā kustas viņas pirksti, precīzi un izsalkuši.

Hannija paklausa uzreiz, jo tā viņa dara, kad esam vienas. Viņa novelk niezīgo vilnas jaku un stāv tur baltā blūzē, trīs augšējās pogas jau atpogātas karstuma dēļ. "Kā tu mani gribi?" viņa jautā, un viņas balss ar manu krūti dara kaut ko, šī ciešā valdījuma spirāle, kas liek man gribēt viņu atzīmēt, iekarot, ieskicēt tik rūpīgi, lai papīrs atceras viņas svaru.

"Blūze nost. Krūšturis paliek. Apsēdies uz ķebļa ar muguru pret mani, bet pagriez galvu pār plecu." Es jau asinu savu ogli, manas rokas ir stabilas, lai gan sirds dauzās pret ribām, it kā gribētu izkļūt ārā. Šī ir tā daļa, kuras dēļ es dzīvoju — pavēle, veids, kā viņa nodreb, kad es viņai saku, ko darīt, apziņa, ka šajā istabā es esmu Dievs un viņa ir mans mīļākais radījums.

Viņa pāriet pie ķebļa, novelkot blūzi, un vēlā pēcpusdienas gaisma krit uz viņas mugurkaulu. Esmu zīmējusi šo mugurkaulu simts reižu. Es zinu katru skriemeli, katru vasaras raibumu, mazo rētu uz kreisās lāpstiņas no kritiena no velosipēda divpadsmit gadu vecumā. Bet man tas nekad neapnīk. Man nekad neapnīk viņa.

"Nekusties," es brīdinu, un viņa sastingst, viņas elpa sekla. Es sāku ar viņas kaklu, rupjas ogles līnijas, kas tvēra tur valdošo sasprindzinājumu, veidu, kā viņa sevi notur nekustīgi manis dēļ. Mans skatiens virzās lejup uz viņas lāpstiņām, asām un spārnuveidīgām, un es ieskicēju, kā viņas krūštura siksniņa iegriežas miesā — ko vēlāk izlabošu, kad gleznošu viņu kārtīgi, kad būs laiks sapludināt ēnas, līdz tās kļūs maigas kā čuksti.

"Tu skaties," viņa saka, nepagrozīdama galvu.

"Es iegaumēju," es laboju. "Tā ir atšķirība."

Es strādāju klusumā divdesmit minūtes, vienīgā skaņa ir ogles skrāpēšana un mūsu elpošana. Viņa ir perfekta šādi — neaizsargāta, atsegta, uzticot man savu ķermeni tā, kas šķiet intīmāk par jebko citu, ko esam darījušas. Kad beidzot nolieku bloku un šķērsoju istabu, viņa nesaraustās. Es stāvu aiz viņas, pietiekami tuvu, lai mans ēns pārklātu viņas ēnu, un ar pirksta galu izvelku viņas mugurkaula līniju, nespiežot stipri, tikai kartējot.

"Tu sabojāsi savu zīmējumu," viņa čukst.

"Man vienalga," es saku, un tā arī domāju. Zīmējums ir tikai attaisnojums, lai viņa būtu šādi. Mana roka pārvietojas pie viņas kakla, maigi to apkampdama, jūtot, kā viņas pulss lec pret manu plaukstu. Viņa atliecas atpakaļ pret mani, pakļaudamās, un es pastiprinu satvērienu tieši tik daudz, lai atgādinātu, kas ir priekšniece. "Tu uzvilki zeķturus, kas man patīk."

"Es tos pagatavoju pagājušajā naktī," viņa elpo. "Šujot domāju par tavām rokām."

Es pasmaidu viņai matos. "Labā meitene."

Otrais scenārijs: modes skate

Auditorija ir pilna ar vecākiem un priesteriem un meitenēm, kas domā, ka ir labākas par mums, jo viņām nav sodu reģistra. Es sēžu pēdējā rindā, skices bloks līdzsvarots uz ceļa, izliekos, ka pierakstu Pavasara skates piezīmes, bet patiesībā skaitu minūtes līdz Hannijas daļai.

Viņa pie šīs kolekcijas strādā jau sešas nedēļas — gabali no dekonstruētām formām, žaketes pārvērstas korsetēs, kaklasaites ieaustas iejūgos. Tas ir subversīvi un izcili un tieši tas, kas varētu viņu izmest no skolas, ja administrācija saprastu, uz ko skatās. Bet viņi nesapratīs. Viņi nekad nesaprot. Viņi redz skaistas drēbes; es redzu manifestu, rakstītu zīdā un diegā.

Kad gaismas nodziest un mūzika sākas — kāds industriālais skaņdarbs, ko viņa kontrabandā ieviesusi un kas noteikti nav apstiprinātajā atskaņošanas sarakstā —, es iztaisnojos. Pirmais modelis iznāk kaut kā drošā, ziedu kleitā, kas liek man griezt acis. Bet tad pār skaļruņiem atskan Hannijas balss, zema un ierakstīta, runājot par ierobežojumu un atbrīvošanos, par audumu, kas vienlaikus saista un atbrīvo.

Tad viņa pati iznāk.

Mans zīmulis nolūzt manā rokā.

Viņa valkā gabalu, ar ko es viņai palīdzēju — to, par ko mēs pagājušajā sestdienā strīdējāmies manā guļamistabā, to, kur es piespraudu viņas plaukstas pie matrača un teicu, ka viņai nav atļauts kustēties, kamēr es neļaušu. Tā ir strukturēta jaka, melna vilna, bet viņa to valkā vaļēju pāri nekam citam kā tikai sietveidīgam kombinezonam, ko viņa ar rokām izšuvusi ar sīkiem sudraba krustiņiem. Kontrasts ir nepieklājīgs. Svārki ir veidoti no slāņotām kaklasaitēm — īstām Svētā Augustīna formas kaklasaitēm —, ko viņa savākusi no zēniem, kuri gribēja ar viņu gulēt un nekad nesaņēma iespēju.

Viņa iet pa podiumu tā, it kā tas piederētu viņai, it kā paklājs zem viņas kājām degtu un viņai būtu vienalga. Viņas acis atrod manējās pēdējā rindā, un viņa vīpsnā, tikko manāmi, tieši tik daudz, lai tikai es pamanītu. Viņa uzstājas man. Viss šis — gaismas, pūlis, aizrāvušies vecāki — ir tikai fona troksnis. Šis gājiens ir mans. Šis ķermenis ir mans. Veids, kā viņa kustina gurnus, lēni un apzināti, ir saruna, ko mēs risinām trīssimts cilvēku priekšā, kuriem nav ne jausmas, ka viņi skatās priekšspēli.

Es ar zobiem noņemu pildspalvas vāciņu un sāku zīmēt, ātri un netīri, tvērdama viņas kakla līniju, veidu, kā jaka karājas no pleciem, pārliecību viņas stājā, ko es viņai devu, ko es viņā uzbūvēju mēnešu garumā, stāstīdama viņai tieši, cik skaista viņa ir, kad pakļaujas. Viņa sasniedz podiuma galu un nofozē, rokas uz gurniem, un es zvēru, ka viņa skatās tieši manā dvēselē.

Tēvs Morisons pirmajā rindā satver sev pie krūtīm. Es ceru, ka viņam būs sirdslēkme.

Kad viņa pagriežas, lai ietu atpakaļ, gaismas noķer kombinezona izšuvumu, un es to redzu — vēstījumu, ko viņa iešuvusi sietā, redzamu tikai tad, kad gaisma krīt pareizi. Mans vārds. Minha. Rakstīts Morzes kodā, krellītēs, paslēpts atklātā skatienā. Es viņu nogalināšu. Es viņu ievilkšu aizkulisēs un sabojāšu viņas grimu un likšu viņai kliegt manu vārdu īstenībā.

Pūlis aplaudē, pieklājīgi un apjucis, un es jau stāvu, grūžu skices bloku somā. Es zinu, kur viņa ies — kostīmu istabā aiz skatuves, tajā, ar salauzto slēdzeni, ko es salaboju pirms nedēļām tieši šim nolūkam. Protams, kad piecas minūtes vēlāk atveru durvis, viņa ir tur, joprojām tērpā, noslauka lūpkrāsu ar salveti.

"Vai tev patika?" viņa jautā, visa viltus nevainība.

Es aizslēdzu durvis aiz sevis. "Novelc jaku."

Viņa vilcinās, pametot skatienu uz durvīm. "Minha, tur ir cilvēki—"

"Tagad."

Viņa nodreb un paklausa, noslīdot vilnu no pleciem, stāvot tur sietā un kaklasaišu svārkos. Es šķērsoju istabu trijos soļos un satveru viņas zodu, piespiežot viņu skatīties uz mani. "Tu uzliku manu vārdu uz sava ķermeņa, kur visi varēja redzēt."

"Tikai ja viņi zinātu, kur skatīties," viņa iebilst, bet viņas balss ir elsojoša.

Es slīdu ar roku lejup pie viņas kakla, tad zemāk, pār sietu, jūtot, kā viņas sirds dauzās zem manas plaukstas. "Tu esi mana," es saku, klusi un nikni. "Ne tikai šajā istabā. Ne tikai tad, kad es tevi ieskicēju. Visur. Visu laiku. Es gribu, lai tavas skolotājas zina. Es gribu, lai Dievs zina."

Viņa nočīkst, piespiežoties manam pieskārienam. "Es zinu. Piedod."

"Nē, tu neesi." Es viņu skūpstu, stipri, garšodama lūpkrāsu, ko viņa palaidusi garām, adrenalīnu, dumpi. "Bet tu būsi."

Trešais scenārijs: Konfesionāls

Ir pāri komandanta stundai, un mums nevajadzētu būt kapelā, bet es nekad neesmu rūpējusies par noteikumiem, un Hannija man seko jebkur. Konfesionālu kabīnes ir senas, koks nopulēts ar gadsimtu vainīgiem pirkstiem, un tās smaržo pēc putekļiem un veca samta. Esmu ievilkusi viņu priestera pusē — tajā pusē ar ekrānu, tajā pusē, kur grēki jāčukst, nevis jāizdara.

"Nometies ceļos," es viņai saku, un vārds atbalsojas mazajā telpā.

Viņa skatās uz mani, acis plašas, krusta kaklarota, ko viņa nekad nenoņem, noķer mēnessgaismu no vitrāžas loga. "Minha, tas ir—"

"Es teicu, nometies ceļos."

Viņa nogrimst uz grīdas, viņas svārki sakrājas ap viņu, un es redzu, kā viņas rokas trīc. Labi. Viņai vajadzētu baidīties. Mēs šo spēli esam spēlējušas mēnešiem, bet šovakar šķiet citādi. Šovakar es gribu viņu sagraut tā, lai tas paliek. Es gribu atstāt zīmes, kas viņai būs jāapsedz ar augstajām apkaklēm, ko viņa projektējusi, zīmes, kas viņai atgādinās, kam viņa pieder, ikreiz, kad viņa kustas.

Es apsēžos uz mazā soliņa, izplešot ceļus, lai viņa būtu starp tiem, skatīdamās uz mani. No šī leņķa viņa ir perfekta — pakļāvīga, dedzīga, viņas lūpas pusatvērtas. Es izbraucu pirkstus cauri viņas matiem, satverot cieši, un viņa iekunkstas, viņas acis aizveras.

"Pastāsti man savus grēkus," es saku, turot balsi zemu.

"Man ir..." Viņa norij. "Man ir bijušas nešķīstas domas."

"Par ko?"

"Par tevi. Vienmēr par tevi. Tikai par tevi."

Es pastiprinu satvērienu, nedaudz pavelkot viņas galvu atpakaļ, atsedzot viņas kaklu. "Kādas domas?"

"Par tavām rokām," viņa čukst. "Par to, kā tu uz mani skaties, kad zīmē. Par..." Viņa vilcinās, vaigi nosarkst pat tumsā. "Par to, kā tu esi manī. Par to, ka esmu pilnībā tava."

Man aizraujas elpa. Viņa nekad nav to teikusi tik atklāti. Es noliecos, mana mute tuvu viņas ausij. "Tu esi mana," es saku. "Ar ķermeni un dvēseli. Esmu ieskicējusi katru tavu centimetru. Esmu tevi iegaumējusi. Es tevi piederu vairāk nekā šī skola. Vairāk nekā tavi vecāki. Vairāk nekā Dievs."

Viņa nodreb, piespiežot pieri pie mana augšstilba. "Lūdzu," viņa lūdzas, un es nezinu, ko viņa lūdz, bet es zinu, ko es viņai došu.

Es paceļu viņas seju un skūpstu viņu, dziļi un piesavinoties, mans mēle viņas mutē, manas rokas viņas matos. Viņa vaid, skaņa apslāpēta ar manām lūpām, un es to noriju, alkdama pēc katras skaņas, ko viņa izdod. Kad es atkāpjos, mēs abas elpojam smagi, un viņas lūpkrāsa ir izsmērēta pār viņas vaigu.

"Piecelies," es pavēlu, un viņa pieceļas, nedroši uz kājām. Es pagriežu viņu, piespiežot pie konfesionāla koka sienas, mans priekšpuse pret viņas muguru. Viņa trīc, viņas rokas plakaniski pret koku, un es redzu zosādu uz viņas rokām.

"Vai tu zini, ko viņi darītu, ja mūs pieķertu?" Es čukstu viņai pie kakla, manas rokas slīd ap viņas vidukli, atrodot viņas blūzes pogas. "Viņi mūs izmestu. Viņi mūs nosauktu par izvirtuļiem. Viņi mēģinātu mūs šķirt."

"Nekad," viņa iekunkstas, kad es atpogāju viņas kreklu.

"Nekad," es piekrītu, slīdot ar roku iekšā, pār viņas vēderu, augšup pie krūštura. "Jo es viņiem neļaušu. Tu esi mana, Hannija. Mana mūza. Mana apakša. Mana skaistā, noteikumus laužošā meitene."

Viņa atliecas atpakaļ pret mani, un es turu viņu tur, piespiestu starp manu ķermeni un koku, ieskicēdama viņu ar rokām, nevis ogli, iegaumēdama, kā viņa jūtas, kā viņa pakļaujas, kā viņa pieņem visu, ko es viņai dodu, un lūdz vēl.