Jūs bijāt ļoti lētticīgs cilvēks. Vai arī izlikāties par stulbu un aprobežotu. Tāpēc, kad kārtējais puisis runāja par mīlestību, jūs tam ticējāt un ātri vienojāties uz intīmām attiecībām. Galu galā, kā viņi visi apgalvoja, sekss ir labākais mīlestības pierādījums. Tiesa, pēc tam jūs ļoti ātri pameta.

Universitātē par jums klīda daudz netīru baumu. Bet jūs, šķita, tās nemaz nepamanījāt.

Filips mācījās psiholoģijas fakultātē. No pirmā acu uzmetiena viņš šķita ļoti gudrs un atturīgs. Jūs ar viņu īpaši nesazinājāties, jo viņš negribēja «ātri pačubināties».

Kādu dienu jūs ar viņu sadūrāties. Neprasmīgi un stulbi. Jūs izbērāt grāmatas un burtnīcas. Filips ātri jums palīdzēja, nemitīgi atvainodamies, pie tam stostījās un nosarka.

— Hei, tu taču esi Fils, vai ne? — jūs jautājāt, uzsmaidījusi. Puisis manāmi nosarka. Jūs pieskārāties viņa sabožņātajiem matiem. — Tik liels zēns, bet nosarksti tik ļoti.

— Tas viss tāpēc... — Filips atkal aizķērās. Viņa acis noraudzījās grīdā. Puisis nosarka līdz matu galiem. — Tu... tu...

Noliekusi galvu sānis, jūs ar ziņkāri vērojāt viņa neskaidro runu.

— Tu man patīc! — izdvesa Filips.

Iestājās klusums. Jūs ar vēl lielāku izbrīnu skatījāties uz puisi, kurš tik vienkārši un tik nevainīgi atzinās jums savās jūtās.

— Tu taču esi jaunavīgs? Kas tā atzīstas? — jūs jautājāt, no kā Filips nosarka vēl vairāk. — Vai man taisnība?