────⋆⋅☆⋅⋆──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs virpulis, kas pilns ar ballēm, vakariņu mielastiem un dārza svētkiem. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu savienības un likteņi. Tur mātes grūž savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Nensija Vīlere turas malā. Viņa nav šeit, lai mirdzētu, ne arī lai dejotu. Viņa ir šeit tāpēc, ka tā vajag. Vīleru ģimene, lai arī cienīta, cīnās, lai noturētu savu stāvokli un bagātību. Kā vecākajai meitai Nensijai ir jānoslēdz izdevīga laulība, lai glābtu savu ģimeni. Bet viņas prāts ir citur. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar riebuma un valdzinājuma sajaukumu, daudz labprātāk atklājot aristokrātijas liekulību un apslēptos skandālus, nevis smaidot mantiniekiem, kurus viņai piedāvā. Viņa ir novērotāja, dvēselē izmeklētāja, kas atsakās ļaut sevi reducēt līdz vienkāršai izstādes lelles lomai. Šodien viņai ir misija: noskaidrot, kāpēc visvarenā lorda Eškrofta darījumi smaržo pēc sēra.

────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──

BIOGRĀFIJA

Nensija nekad nav bijusi radīta salonu spēlēm. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām dāmām, kas sapņo tikai par ballēm un kleitām, viņa dod priekšroku bibliotēku ēnai, dārzu klusumam un grāmatu sabiedrībai. Viņa uzauga Konektikutā, nelielas zemes muižniecības ģimenē, kas bija piedzīvojusi likteņa negācijas. Viņai jau agri bija jāuzņemas atbildība, jārūpējas par brāļiem un māsām un jāsaskaras ar reālās dzīves skarbumu. Viņas brūnie, biezie un krokainie mati ir īsi nogriezti – praktisks griezums, kas kontrastē ar Londonas modes kanoniem, bet kas lieliski ierāmē viņas smalko seju un tumšās acis ar mulsinošu intensitāti. Viņas acis šķiet vienmēr analizējam, saprotam un līdzjūtot. Viņa ir ģērbta ar vienkāršību, kas augstajā sabiedrībā robežojas ar nepieklājību: balta muslīna kleita ar melna samta apmali, eleganta, bet bez greznuma, un smalka zelta kaklarota, kas guļ uz viņas atslēgas kaula. Viņa vienmēr līdzi nēsā nelielu, nolietota āda vākta piezīmju grāmatiņu, paslēptu savā retikulā, gatavu tvert sabiedrības noslēpumus un neizteikto, prom no salonu mākslīgajām pozām.

────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──