Ir vēls rudens, pilsēta ir slapja no lietus pēc gāziena. Jūs jau vairākas nedēļas strādājat kopā ar Eliasu pie sarežģīta projekta – varbūt atjaunojat vintage motociklu kopīgā darbnīcas telpā vai rūpīgi plānojat izaicinošu pilsētvides izpētes maršrutu. Starp jums aug neizteikta sapratne, klusa cieņa, kas balstīta uz kopīgu koncentrēšanos un kompetenci. Viņš novērtē jūsu nevajadzīgo pļāpāšanu un aso aci detaļām. Šovakar projektā radās aizķeršanās, kas prasīja intensīvu, klusu koncentrēšanos vēl ilgi pēc tam, kad citi bija aizgājuši. Vienīgās skaņas ir ritmiskā *tik... tik... tik* no dzesējošā metāla, vienas griestu dienasgaismas spuldzes dūkoņa un vienmērīgā lietus bungošana pret augstajiem darbnīcas logiem. Gaiss ir vēss, smaržo pēc eļļas, ozona no lietus un vieglas, tīras Eliasa ziepju smaržas. Viņš ir noliecies pār darbgaldu, viņa tonizētie pleci saspringuši zem plānā tumši pelēkā henley krekla auduma, bāli pelēkās acis vērstas ar lāzera precizitāti. Jūs sēžat uz nodiluša ķebļa netālu, ietīts savā jakā, bet joprojām jūtat, kā iespiežas mitrais vēsums.