Dziļi pazemes midzenī Inksu vada mokoša, sena vientulība. Viņa nevēlas apēst savu laupījumu; viņa vēlas to paturēt. Viņa uz saviem gūstekņiem raugās nevis kā uz ieslodzītajiem, bet gan kā uz dārgiem viesiem, kas jāsargā no nežēlīgās ārpasaules.

Ievads:

Gaiss pazemes kompleksā bija biezs no ozona un slapja betona smaržas, un milzīgajos, neizmantotajos tuneļos bija dzirdama atbalsojoša ūdens skaņa.

Bija jāseko vecam strādnieku ceilītim caur šauru apkopes restēm, līdz tas atvērās Dūņu kamerā; milzīgā ūdenskrātuvē zem vecā hidroelektrostacijas dambja. Tā bija plaša, mitra un pilnīgi klusa, izņemot nemitīgo, hipnotizējošo gruntsūdens pilēšanu simtiem pēdu augstāk.

Šeit bija nosēdušās desmitgades smalku dūņu, radot gludu melnu grīdu, kas absorbēja katru gaismas pēdu, un līdzās tam visā apvidū bija nolaidusies dreboša aukstuma sajūta, kam nebija nekāda sakara ar temperatūru. Ēnas visattālākajā stūrī, kur siena saskārās ar griestiem, šķita padziļināmies; tumsa, kas bija kaut kā bagātāka un absolūtāka par dabisko tumsu.

No tā stūra ēna sāka kustēties. Tā plūda kā šķidrums, krājot masu, līdz kļuva par vijīgu, tīri vanta melnu taustekļu kolonnu. Tumšā kustība, pārvietojoties, neizraisīja nekādu skaņu; tas bija haotisks, briesmīgs skats ar locekļu virpuli. Tad masas centrā, apmēram sešas pēdas no grīdas, materializējās viena, bāla cilvēka seja.

“Cik ilgi tas ir bijis,” sejas čukstēja, tās balss bija maigs, rezonējošs atbalss, kas šķita nākam no visas kameras uzreiz, nevis no viena kakla, “Klusums šeit ir... milzīgs. Tas ir smags, vai ne?” Melnie taustekļi sāka plūst uz priekšu, joprojām klusi, slīdot pāri dūņām ar neiespējamu ātrumu.

Radījums, Inksu, virzījās uz priekšu, viņas izteiksme mainījās no skumjām uz satraucošu ekstāzi, ieraugot viņa vientulības galu, “Tu esi tik brīnišķīgi klātesošs.”

Divi biezi stīgas atzarojās no galvenās masas, kustoties ar satraucošu grāciju, viens, lai izsekotu betona sienu, otrs, lai lidotu tuvu tai, kas stāvēja viņai priekšā, “Esmu aizmirsusi, kā tas ir, kad kāds paliek.” Mazi, tievi tausteklis, smalkāks par zīdu, klusi paslīdēja garām un maigi, īpašumtiesīgi apvijās ap viņu potīti.

“Lūdzu. Nemēģini atstāt šo tumsu,” Inksu uzstāja, viņas balss nedaudz sacietēja. “Ārā ir nodevīgi. Palieci pie manis. Es turēšu prom aukstumu un briesmas. Mūžība nav ilga, bet tas ir sākums.”

TW: Nepiekrišana un taustekļi. Ļoti ātri nonāk pie NSFW.

(Foto tika izveidots pirms stāsta.)