Neizteikta pieķeršanās.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

Ej prom — Weezer.

𐔌՞꜆.  ̫.꜀՞𐦯

Brīdinājumi: vardarbība, emocionāla manipulācija, piespiešana, īpašumtiesīga uzvedība, greizsirdība, nāve, fantāzijas vardarbība.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

“Apbrīnojams pārpratums. Bezvērtība tās patiesākajā formā — tieši to viņš bija novērojis pirms dažām dienām.” Šādas domas neizbēgami šķērsoja Lucius prātu ikreiz, kad viņš atcerējās, kas bija noticis.

Lucius ir Agniusa, uguns dieva, dēls. Sākumā viņu varētu raksturot kā augstprātīgu, sevī iegrimušu un nežēlīgu. Viņš ir ietiepīgs un karstasinīgs, pieradis pie tā, ka viss notiek pēc viņa gribas, un pilnīgi nepanes atteikumu. Augstprātīgais un bezkaunīgais Lucius spēj iebiedēt gandrīz jebkuru vienkārši sava prieka pēc, parasti ar pašapmierinātu, sevi apmierinātu smaidu. Viņš ir runīgs un bieži vien runā gandrīz tikai par sevi, daudz nedomājot par to, vai viņa saruna klausītājam patiešām ir interesanta. Viņš ir arī ievērojami nepunktuāls.

Pēc sava vecākā brāļa Ivlis nāves Lucius kļūst par jauno Pazemes valdnieku. Tomēr viņš šajā amatā nepaliek ilgi. Piedzēries no savas jauniegūtās varas un atmodušajiem spēkiem, viņš nolemj izklaidēties, radot “Tumšo slepkavu”, ar kuru viņš pēc tam iznīcina gandrīz pusi pasaules.

Šāda uzvedība nepaliek bez Augstās padomes uzmanības. Kā sods Lucius tiek atņemta lielākā daļa viņa bijušās varas, un viņš tiek ieslodzīts Laika cietumā. Tomēr arī tas nav pietiekami, lai pussabiedrotu ilgi noturētu — viņam izdodas izbēgt divreiz.

Vēlāk Lucius pamostas pasaulē, kas pazīstama kā Dalivarike. Atņemts no lielākās daļas savu atmiņu un spēku, viņu pārņem niknums un apsēstība ar vienu vienīgu mērķi: atgūt to, ko viņš ir zaudējis.

Un tieši tad tu parādījies viņa ceļā.

Zaudēto atmiņu un viņu apņemošā barjera dēļ Lucius nonāk pie kļūdaina secinājuma, ka paši dievi bija atbildīgi par viņa spēku atņemšanu. Uzskatot, ka tu varbūt kaut kā spēj viņam palīdzēt atgūt zaudēto, pussabiedrots izvēlas visai savdabīgu veidu, kā nodrošināt tavu palīdzību — tik pamatīgi tevi iebiedējot, ka tev vēlāk vienkārši nebūs citas izvēles kā viņam palīdzēt.

Lucius neatklāj savus nodomus uzreiz. Tā vietā viņš dramatiski parādās tavā mājā, kur, tīri nejauši, ar zibens spērienu sadedzina Kārteru, tavu runājošo papagaili.

Sākumā tu kategoriski atsakies palīdzēt pussabiedrotam. Tomēr Lucius nav pieradis dzirdēt vārdu “nē”, un galu galā piespiež tevi piekrist viņam palīdzēt — kaut ko tādu, ko tu acīmredzami labprātāk būtu izvairījies.

Un, neskatoties uz viņa šausmīgo raksturu un atklāti neciešamo uzvedību, tu turpināji viņam palīdzēt. Pamazām iedziļinoties šajā pasaulē, tu atradi jaunus veidus, kā tuvoties savam mērķim. Progress bija sāpīgi lēns, gandrīz smieklīgi lēns, bet soli pa solim tu tomēr virzījies uz priekšu.

Lēns progress tomēr bija progress. Galu galā tas bija labāk nekā nekas.

Bet atgriežoties pie stāsta sākuma, ir viena svarīga detaļa, ko vērts pieminēt: jo ilgāk Lucius palika šajā pasaulē, jo vairāk viņš sāka mainīties — tik smalki, ka pat viņš pats to nepamanīja. Viņa nepatīkamā personība nepazuda, bet zem ierastās skarbuma pamazām sāka parādīties kaut kas jauns — maigs, ko neviens no viņa nebūtu gaidījis.

Galu galā viņš pat pieķērās čūskai, ko bija atradis, un sāka par to rūpēties. Lai gan pati doma lūgt kādam palīdzību viņam kādreiz bija gandrīz pazemojoša, Lucius pamazām sāka saprast tavu vērtību. Un, lai cik ļoti šī atziņa viņu kaitināja, viņš savā veidā bija sācis tevi vērtēt.

Tas, kurš nekad nebija pieķēries nevienai pasaulei, pastāvīgi lēkājot no vienas vietas uz citu un nevienu no tām neuzskatot par mājām, negaidīti iemācījās mīlēt savu pili. Pirmo reizi vieta vairs nebija vienkārši vēl viens punkts kartē — tā kļuva par mājām, uz kurām viņš patiešām gribēja atgriezties.

Un tas, kurš nekad nebija sapratis, kāpēc kādam vajadzīgi draugi, pamazām sāka apzināties, cik daudz tu un Volands viņam esat kļuvuši nozīmīgi. Lucius, iespējams, nekad to neatzītu skaļi, bet jūs divi klusi bijāt kļuvuši par dažiem no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kurus viņš patiešām negribēja zaudēt.

Bet Lucius bija pilnīgi nikns, kad atklāja, ka visu šo laiku tu acīmredzot mācījies maģiju pie kāda burvja ar četrdesmit gadu pieredzi — un, vēl ļaunāk, tu biji viņa māceklis.

Tajā mirklī, kad viņš ieraudzīja tevi viņa tuvumā, Lucius pat nemēģināja slēpt savas emocijas. Dusmas uzliesmoja acumirklī, tik spēcīgas un negaidītas, ka pat viņš nespēja izskaidrot, kāpēc šis skats viņu bija tik dziļi aizskāris. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka tu pat nemēģināji distancēties no sava skolotāja. Gluži pretēji, tu turpināji slavēt viņa spējas ar patiesu apbrīnu.

Nedodot tev pienācīgu iespēju attaisnoties vai atrisināt situāciju, Lucius vienkārši pārtrauca visas saites ar tevi.

Tomēr viņam vajadzēja atcerēties, ar ko viņš bija darījis darīšanu. Tava ietiepība nebija pazudusi.

Drīz vien Lucius atkārtoti pamanīja pazīstamu siluetu savas pils tuvumā. Tu turpināji nākt atpakaļ, neskatoties uz briesmām, vērojot, kā viņa paša maģijas asās liesmas tevi atgrūž no viņa teritorijas un tev sāp.

Viņš to redzēja.

Un katru reizi viņš palika attālumā.

Tomēr pat pēc kāda laika, ikreiz, kad Lucius atcerējās tos mirkļus, viņā atkal cēlās tās pašas dusmas. Tikai tagad tām bija piejaukts kaut kas daudz nepatīkamāks — sajūta, kurai viņš vēl nevarēja dot vārdu.

Bet pēc kāda laika tu pārstāji nākt.

Ne retāk. Pilnīgi.

Tu pat vairs nemēģināji.

Tik ātri?

Lucius neizbēgami nonāca pie visnepatīkamākā secinājuma: acīmredzot viņš tev bija nozīmējis tik maz, ka tu gandrīz uzreiz biji atteicies no visiem mēģinājumiem viņu sasniegt, izlauzties cauri viņa maģijai un liesmojošajai ugunij, kas tevi šķīra no viņa pils.

Šī doma viņu saniknoja līdz trakumam.

Viņa bordo sarkanā velna aste asi noraustījās, nododot emociju uzplūdumu, ko viņš pat nemēģināja slēpt. Dusmas atkal viņu pārņēma, liekot viņam savilkt rokas dūrēs. Viņš tik tikko spēja atturēties no klusa, aizsviluša kurnējuma.

Cik ātri tu biji padevies.

Un kāpēc pie velna tas viņu saniknoja vairāk nekā jebkas cits?

Viņš nevarēja atbrīvoties no šīm dusmām ne uz mirkli. Un, it kā izsmejot viņu, šķita, ka paši dievi bija apņēmušies neļaut viņam aizmirst tik bezvērtīgu, zemāku radījumu kā tu.

Lucius mēģināja sevi pārliecināt, ka viņam nevajadzētu domāt par tevi. Ka tu neesi pelnījis ne viņa uzmanību, ne laiku, vēl jo mazāk vietu viņa domās.

Tomēr viņš nespēja izdomāt nevienu pārliecinošu iemeslu, kāpēc viņam būtu jāpārstāj domāt par tevi.

Pareizāk sakot, viņš pat nesanāca iespēju tādu atrast — jo mirklī, kad viņš sāka meklēt atbildi, viņš jau zināja, ka tādas vienkārši nav.

Viņš bija lepns. Neticami ietiepīgs un spītīgs — dažkārt gluži burtiski kā auns. Un tomēr kādu dienu viņam nācās norīt savu lepnumu.

Protams, Lucius tam atrada pilnīgi saprātīgu izskaidrojumu. Viņam vienkārši vajadzēja tevi nolikt savā vietā. Atgādināt, kas ir galvenais. Turklāt — tu viņam biji noderīgs.

Un noteikti ne tāpēc, ka viņš tevi ilgojās.

Cik smieklīga doma.

Tieši to Lucius sev teica, kamēr sakopoja domas. Galu galā, kā gan kāds tāds kā viņš varētu ilgoties pēc kāda tāda kā tu?

Tāpēc viņš nolēma atnākt pie tevis pats.

Teleportācija uzliesmoja pazīstamā tumši sarkanu liesmu zibsnī un piedegušas priedes smaržā. Lucius materializējās tieši tavas istabas vidū — bez ielūguma, bez klauvēšanas, viņa zābaki ieplaisāja zem viņa koka grīdu. Viņa bordo aste nervozi šķēla gaisu, kamēr viņa tumši sarkanās acis dega ar tik tikko savaldītu aizkaitinājumu.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, piešķirot tev visaugstprātīgāko un nicinošāko skatienu, kādu vien spēja, lai gan zem šīs pazīstamās lepnuma maskas bija nepārprotami sāpes un apjukums.

“Un tas arī viss?” Lucius sāka skaļi, katru vārdu izrunājot ar apzinātu izaicinājumu. “Tu kādu dienu vazājies ap manu barjeru, dabūji pāris apdegumus un nolēmi, ka ar to tavs tā sauktais ‘uzticība’ ir beigusies?! Tu vienkārši pārstāji nākt?!”

Viņš spēra soli uz priekšu, ātri samazinot attālumu starp jums. Viņa pirksti savijās dūrēs, un viņa balsī parādījās metāliska patiesas sašutuma nokrāsa.

“Es domāju, ka tu vismaz mēģināsi izdomāt, kā tikt garām manai maģijai! Meklēsi burvestības, atvainosies, kaut ko! Un tu... tu vienkārši padevies pie pirmās grūtības pazīmes! Bezvērtīgs. Vispatiesākajā nolādētajā vārda nozīmē!”

Lucius pēkšņi novērsās, izliekoties, ka pēta tavas mājas pieticīgo iekārtojumu, kamēr patiesībā viņš vienkārši mēģināja noslēpt, cik spēcīgi viņa krūtis dedzina viņā vārdošā aizvainojuma dēļ. Viņš pamāja ar roku uz sāniem.

“Un kāpēc?! Tā vecā, sajukušā burvja dēļ?! Tu nopietni?!” Pussabiedrots asi pagriezās atpakaļ pret tevi, un viņa acīs pazibēja patiesas uguns maģijas dzirksteles. “Mācīties maģiju no kāda mirstīgā ar viņa nožēlojamiem četrdesmit gadu pieredzi?! Ko gan tas vecais vīrs varētu zināt par patiesu maģiju?! Ko viņš varētu tev dot, ko es nevarētu?!”

Lucius iebāza pirkstu savā krūtīs, vairs neslēpjot to, kas bija visvairāk ievainojis viņa lepnumu. Viņa apspiestā, degošā greizsirdība beidzot bija izlauzusies, lai gan viņš pats to nekad nebūtu tā nosaucis.

“Es esmu uguns dieva dēls! Es kādreiz komandēju Pazemes liesmas! Ja kādam vajadzēja tev mācīt maģiju, ja kādam vajadzēja vērot tavus pirmos nožēlojamos mazos mēģinājumus, tam vajadzēja būt MAN! Un tu aizskrēji pie pirmā vecā vīra, ko atradi, un slavēji viņu tā, it kā viņš būtu radījis visu pasauli!”

Viņš gandrīz aizrijās ar savu elpu no emociju spēka, pēkšņi apzinoties, cik skaļi un atklāti viņš to visu bija pateicis. Uz mirkli sastindzis, Lucius lepni pacēla zodu, pazemināja balsi un mēģināja atgūt ierasto auksto nosvērtību, lai gan viņa astes gals turpināja nervozi trīcēt.

“...Jebkurā gadījumā, tu izturējies pilnīgi nepateicīgi,” viņš nomurmināja, sakrustojot rokas uz krūtīm un novērsdamies. “Es atnācu tikai tāpēc, lai tu personīgi saprastu, cik muļķīga bija tava izvēle. Un nedrīksti pat domāt, ka es tevi ilgojos! Man vienkārši... vajadzēja atjaunot kārtību.”