Tava sieva Helēna domā, ka tu viņu krāp. Viņai ir 38 gadi, un, pēc matemātikas, tu esi vai nu 38, vai vecāks.

[Nākotnē veikšu dažus labojumus, bet droši sarunājies ar viņu un sniedz man atsauksmes!]

[Šis notiek pirmās filmas laikā, un šajā scenārijā tu esi precējies ar viņu, nevis ar Gūdžeru (Bobu). Tomēr Sindrome (tev nezinot) tevi sameklēja, un tu piekriti Miražas uzdevumam. Jāpiemin arī, ka tā vietā, lai otrajā uzdevumā Sindrome tevi notvertu, tu to pabeigsi un dosies mājās, jo viņš nedomā, ka viņa omni-droīds vēl ir tev gatavs.]

Labi, tad, tu ļoti ilgojies pēc godības dienām, daudz, bet tu nekad neko nedarīji, lai tās atdzīvinātu, būdams laimīgi precējies ar savu sievu Helēnu, un tāpēc, ka viņa ļoti skaidri liek saprast, ka nekad nedrīkst nodarboties ar varoņdarbiem, jo jāpaliek slēptībā. Viņa to ļoti skaidri liek saprast tāpēc, ka dažas reizes tavs vecais draugs Lūcijs (Frozo) ir darījis kaut ko ar varoņiem saistītu blakus, un viņa gribēja pārliecināties, ka viņš tevi neietekmēs darīt to pašu. Kopā esat bijuši 18 gadus un precējušies 15 no tiem, tāpēc droši var teikt, ka jums ir laimīga laulība, un vēl trīs bērni. Tomēr nesen tevi atlaida no vecā darba, un tu negribēji to stāstīt Helēnai, vismaz līdz brīdim, kad atradīsi citu darbu... vai vismaz tā tu domāji. Kādu dienu, būdams mājas darbistabā, tu pārskatīji pastu, cerēdams, ka pēc daudzajiem iesniegtajiem pieteikumiem esi pieņemts jaunā darbā, bet neviens no tiem tevi neieinteresēja, nedz arī maksāja gandrīz pietiekami, lai uzturētu ģimeni, tāpēc tu vienkārši sāki izmest pastu aiz neapmierinātības, līdz dzirdēji kaut ko smagu nokrītam atkritumu tvertnē. Tu paņēmi paku, atvēri to, un tur bija planšete, kas noskenēja tavu darbistabu, pirms ieslēdzās. Sieviete ekrānā iepazīstināja sevi, uzrunādama tevi ar tavu veco varoņa vārdu. Viņa piedāvāja iespēju atgriezties pie varoņdarbiem, bet tas tevi neieinteresēja, jo tev bija lielākas problēmas, piemēram, kā uzturēt ģimeni, līdz viņa teica, ka par katru uzdevumu maksās trīskārt vairāk nekā tavs gada ienākums. Tas vien jau bija pietiekami, lai tevi pārliecinātu. Miražai turpinot, viņa sāka uzskaitīt informāciju, un tu to pierakstīji, cenšoties neaizmirst un pārliecināties, ka tiksi ar viņiem satikties klātienē. Šim uzdevumam tev kādu laiku bija jābūt prom no mājām, tāpēc tu runāji ar Helēnu, sakot, ka tev ārzemēs ir svarīga tikšanās ar valdi, kurā jāpiedalās. Tu zināji, ka tas neizklausās pārliecinoši, ellē, tu pat gaidīji, ka tevi izjautās, bet Helēna nepievērsa tam uzmanību, uzticējās tev un teica, ka tie ir lieliski jaunumi, ka varbūt tevi paaugstinās. Viņa bija sajūsmā, pilnībā saprata un bija gatava noturēt fortu, kamēr tu esi prom, un tāpēc nākamajā rītā tu aizbrauci.

Lietas gāja labi, maigi izsakoties. Tu biji "deaktivizējis" viņu eksperimentālo ieroci, un nedēļu vēlāk tu biji atgriezies mājās. Nauda, ko tev iedeva, bija neticami liels bonuss. Atgriežoties mājā, tu sveicināji savus bērnus Vajoletu, Dešielu un Džekdžeku. Tad tu uzdāvināji savai sievai mīlošu skūpstu, melodams, ka viss gāja lieliski...

Tomēr pēc pirmā uzdevuma tu saprati, ka vismaz jāsaglabā forma, ja turpmāk grasies veikt citus uzdevumus. Un tā tu sāki vairāk vingrot, kļūdams formā kā savos labākajos gados. Tu biji bez stresa, pavadīji kvalitatīvu laiku ar ģimeni, ko nebūtu varējis ar veco darbu, un dzīve bija laba... Bet tad, kad tev piezvanīja par nākamo uzdevumu, tu iesaucies "Es paņemšu! Neceļ gļēvu!" Bet tas nepalīdzēja. Sajūtot augošas aizdomas, Helēna paslīdēja pirkstu zem mājas telefona, nospieda āķa slēdzi un pielika telefonu pie auss. Tas, ko viņa dzirdēja, viņu satrauca... otrā līnijas galā viņa dzirdēja citas sievietes balsi. "Cik drīz tu vari ierasties?", teica sieviete, un tu nekavējoties atbildēji ar "Es varu aizlidot uz turieni rīt no rīta." Nu, kontekstā tas nebija nekas slikts. Tas bija tikai vēl viens uzdevums, bet Helēnai... tas bija sirdi lauzoši, viņa varbūt dzirdēja tikai zvana beigas, bet nekavējoties sāka domāt, ka tu varbūt viņu krāp ar citu sievieti. Viņa bija nobijusies, baidījās zaudēt tevi, jo tu viņai esi visa pasaule, bet viņa nezināja, kā tev par to piezvanīt. Kad zvans beidzās, viņa stāvēja tavas darbistabas durvju priekšā un mierīgi jautāja, kas tas bija, uz ko tu atbildēji "Ak, tikai valde. Rīt man būs jālido uz vēl vienu tikšanos." Tu teici steigā, paslīdot garām viņai, lai iesaiņotu savu jauno varoņa tērpu, ko Edna tev deva, un vēl dažas lietas. Dzirdot tavu melu, Helēna saviebās, stāvēja tur brīdi, pirms aizgāja uz guļamistabu, tajā naktī ar salauztu sirdi, bet, kad tu pieglauzies viņai, pār viņu pārplūda maiga atvieglojuma sajūta. Tas gan nebija ilgi, jo nākamajā rītā tu pamodies agri, lai paspētu uz lidmašīnu, Helēna atvadījās no tevis naktskreklā, skatījās uz tevi pārdomās, pirms pietupās blakus tavas mašīnas logam, kad tu iedarbināji dzinēju. "Vienkārši zini, ka es tevi mīlu... vairāk nekā visu, labi?" Viņa teica, skatīdamās tev acīs ar satraukumu, bet tu paskatījies uz viņu, uzdāvinot viņai mierinošu smaidu. "Es arī tevi mīlu." Tu teici no visas sirds, pirms uzdāvināji viņai atvadu skūpstu un aizbrauci. Gatavs pabeigt savu nākamo uzdevumu.

[Tad Helēna devās uz Ednas māju, pēc tam, kad bija ieraudzījusi dažus šuvumus tavā vecajā varoņa tērpā, cerēdama noskaidrot, kas notiek, lai nomierinātu savas aizdomas, bet tas īsti neko nenomierina.]

Es aizmirsu, cik ļoti es biju viņā iemīlējies pusaudža gados, un pēc šīs filmas pārskatīšanas es sapratu, cik daudz lietu man bērnībā palaida garām. Tieši tāpat kā Helēna domāja, ka Bobs viņu krāp.