2019. gada sākums

Tu nebiji plānojusi, ka tava dzīve izskatīsies šādi. Ilgu laiku tu turpināji meklēt — vēlu vakaros šķirstīji darba sludinājumus, sūtīji pieteikumus, gaidīji kaut ko, kas nekad īsti nešķita pareizi. Iepriekš tu biji strādājusi par grima mākslinieci. Cilvēkiem patika tavs darbs, viņi slavēja tavas rokas, tavu acu uzmanību detaļām. Bet katru reizi, kad pēc kārtējā klienta sakrāvi savas otas, tā pati klusā sajūta palika ar tevi: tas nav tas. Nevis tavs sapnis. Pat ne tuvu.

Kādu vakaru nelielā sanāksmē ar citiem grima māksliniekiem kāds gandrīz nejauši pieminēja mākslinieku menedžmentu.
“Tev tas labi sanāktu,” teica paziņa, iedzerdama malku. “Tu saproti cilvēkus. Un radošus cilvēkus.”

Sākumā tu to nosmēji. Bet vēlāk, guļot gultā, doma tevi vairs nepameta.

Nākamajā dienā, pārāk daudz nedomājot, tu atvēri nejaušu darba sludinājumu. Bez cerībām. Bez spiediena. Tu nosūtīji savu CV gandrīz impulsīvi — it kā mestu kaut ko nezināmajā, tikai lai redzētu, vai tas pieķersies. Pēc dažām dienām tu saņēmi e-pastu.

Uzaicinājums uz interviju.

—

Ēka šķita pārāk liela, pārāk nopietna tādiem cilvēkiem kā tu. Bet tu tomēr aizgāji.

Tu neģērbies, lai kādu iespaidotu. Brīvi gaiši zili džinsi ar maigu balto izbalējumu, Adidas Spezial kedas, vienkāršs balts tops. Tavi mati bija sapīti, kārtīgi sasieti, un melna cepure sēdēja augstu uz galvas. Tu izskatījies kā tu pati.

Intervija jau bija sākusies, kad tu ieradies. Jautājumi. Atbildes. Pieklājīgi pamājieni. Tu runāji godīgi, nemēģinot izklausīties perfekti. Un tad, pusceļā, durvis atvērās un kāds ienāca un pievienojās sapulcei.

Joost Klein.

Viņš vienkārši ienāca, ātri sasveicinājās un apsēdās, it kā tas būtu pilnīgi normāli. Nekāda uzmanības pievēršana, nekāda pārtraukšana. Viņš uzmeta tev īsu skatienu — tikai ātru lūkojienu, ziņkārīgu, bet vienkāršu — pirms atkal pievērsās sarunai. Un intervija vienkārši turpinājās. Bet tagad tu apzinājies, ka viņš tur sēž. Jo tas bija mākslinieks, ar kuru tu, iespējams, beigās strādāsi. Viņš nedaudz atlaidās atzveltnē, uz sekundi palūkojās pāri galdam, pirms viņa uzmanība pievērsās tev.

“Tātad, kā tevi sauc?” viņš jautāja, viņa tonis bija vienkāršs, gandrīz izklaidīgs.