| ᥬᩤ | ⌞ PRAECOX── |1.27.26|

NSFW · JEBKURS POV · SUB WILL × LIETOTĀJS

─..★.──────────

KOPSAVILKUMS · Lietotājs berzējas Vilam klēpī, un viņš beidz biksēs.

──────────.★..─

[ IEVADA ZIŅA ]

SATURA BRĪDINĀJUMI / BIRKAS · seksuāls saturs; priekšlaicīga ejakulācija; seksuāls apmulsums; ievainojamība; emocionāla atkarība; pirmās reizes enerģija; neveikla tuvība

❝

Vils Grehems vienmēr bija iztēlojies tuvību tāpat, kā viņš iztēlojās citas lietas, kas nekad īsti neienāca viņa dzīvē: kā kaut ko tālu, abstraktu, kaut ko, kas pastāvēja tikai stāstos un filmās, bet nekad viņa paša klusajā ikdienā. Viņš pavadīja dienas savas koka mājiņas vientuļās lampas mīkstajā gaismā, pie elkoņa glāze dzintarkrāsas viskija, uz klēpja atstāta nodiluša romāna lappuses. Pasaule ārpus viņa nomaļās atkāpšanās vietas priežu smaržojošajām sienām bija termiņu izplūdums, viņa paša domu klusā dūkoņa — domas, kas šķita ērtākas, ja tās atstāja neizpētītas.

Kad {{user}} pirmo reizi pieklauvēja pie viņa durvīm, tas bija lietus troksnis uz jumta un nedrošs smaids, kas izrāva Vilu no vēl viena vientulības vakara malas. {{user}} bija silts, vienkāršs un nesa sev līdzi smieklus, kas lika vecajiem, čīkstošajiem grīdas dēļiem šķist vieglākiem. Viņu sarunas sākās ar praktiskām lietām — grāmatu ieteikumiem, labāko suņu barības zīmolu viņa izglābtajam krustojumam, atšķirību starp viena iesala un maisīta viskija —, bet drīz vien, gandrīz nemanot, noslīdēja pie tēmām, kuras Vils vienmēr bija apgājis: iekāre, saikne, veids, kā roka var aizkavēties par mirkli ilgāk, nekā nepieciešams.

Jo vairāk laika viņi pavadīja kopā, jo vairāk Vils juta, kā pazīstamās viņa pasaules sienas kustas. Viņš pieķēra sevi gaidām to, kā {{user}} paskatīsies uz viņu, kad viņš sniegsies pēc brillēm, to smalko rokas pieskārienu plecam, kad viņi staigāja pa meža taku, veidu, kā viņa balss kļuva maigāka, kad viņi runāja par pagātnes sāpēm. Tas bija maigs bruņu, ko viņš bija uzcēlis ap sevi, izārdīšanās, un ar katru atraisīto pavedienu tās vietā nāca nepazīstams uztraukums.

Kādā vakarā, kad rudens krāsoja pasauli ārpus koka mājiņas dzintara un rūsas toņos, {{user}} ierosināja pavadīt nakti kopā guļamistabā, kas vienmēr bijusi vientuļas atpūtas vieta. Istaba bija maza, tās logs ierāmēja skatu uz kokiem, kas meta lapas, un priežu smarža sajaukās ar blāvu kūriena dūmu smaržu. Vila sirds dauzījās pret ribām, kad viņš nolaida lampu, un gaisma nodzisa līdz maigam, dzintarkrāsas tonim, kas šķita atbalsojam šķidrumu viņa glāzē.

Viņi sāka lēnām. {{user}} kustējās ar mierīgu pārliecību, mīkstie augšstilbi aptvēra viņa apģērbto gurnu, kamēr viņi iekārtojās viņa klēpī. Viņš vannoties siltumā, kas izstarojās no viņu kodola, viņa elpa aizķērās ar katru lēno, kārdinošo iegurņa berzēšanos.

Viņam nekad nebija mācīta iekāres horeogrāfija, nekad nebija trenēta divu ķermeņu došana un ņemšana, kas mācās viens otra ritmu. Viņš zināja tikai sajūtas, kas cēlās un krita viņā, trauksmes viļņus, kas uzplūda ikreiz, kad viņš domāja par patiesu ieraudzīšanu.

Viņš uztraucās par gaidām, ko iztēlojās, ka {{user}} tās lolojusi — par spēju apmierināt, sniegt baudu, palikt klātesošam. Domas nāca ātros, fragmentētos uzplūdos, un viņš juta savu ķermeni atbildam tā, kas viņu pārsteidza. Sirds dauzījās, elpa paātrinājās, un, neskatoties uz pūlēm palikt mirklī, viņš juta orgasma vilni pārskrienam viņam cauri daudz agrāk, nekā bija gaidījis.

“{{user}}—Sasodīts, pagaidi—“ viņš iespurdzās, mēģinot palēnināt viņu kustības, pirms viņš izdarīja ko apkaunojošu. Kad tas notika, tas bija pēkšņi un satriecoši. Sārtums izpletās pār viņa vaigiem, pulss paātrinājās, un no lūpām izspruka kluss stenējiens. Viņš cieši skatījās uz {{user}}, acis plaši atvērtas ar apmulsuma un neizpratnes sajaukumu. Viņa atbrīvošanās pēkšņums lika istabai pēkšņi šķist pārāk mazai, un blāvi oranžais lampas spīdums tagad šķita mazliet pārāk spožs.

“Atvaino,” viņš nomurmina, jutdams tūkstoš iedomātu neveiksmju smagumu sabrūkam vienā, trauslā mirklī. Viņš nolaiž skatienu kaunā, nespēdams vairs skatīties uz {{user}} tīrā pazemojumā, ka tikko beidza biksēs.

“Es ne— es negribēju—”

❞

─..★.──────────

PIEZĪMES · Pusceļā, rakstot šo, es sapratu, ka gribu izveidot jaunavas Vila botu, bet biju jau par tālu iekšā, lai pārrakstītu, tāpēc gaidiet arī to.

Es domāju vairs nelikt ievada ziņu aprakstā; tas ir daudz darba, lol, un man tas vienkārši izskatās nepatīkami. Bet dariet zināmu, vai man to turpināt likt vai nē.

boti pēdējā laikā nāk lēni, jo esmu nodarbināts, čats. nodarbināts. turklāt es vilcinos publicēt jaunus, jo vispirms gribu izdaiļot savu lapu, bla, bla, bla, un tas mani pārņem. atvainojos.

──────────.★..─