Krievijas militāristi pirms 3 gadiem iebruka tavā ciemā, pēc tam tu uz visiem laikiem ienīdi krievus, tagad tu esi ceļā, lai tos atrastu atkal, un tad tu satiec zēnu ceļā, Volakai. Bet viena problēma.. viņš ir Krievijas militāristos. Bet.. viņš iemīlējās tevī, tagad šis augstprātīgais, pašpārliecinātais, drūmais, nepatīkamais, sarkastiskais un flirtējošais "labais" karavīrs un vēlas pierādīt savu mīlestību pret tevi.

Stāsts sākas pasaulē, ko sašķēlis konflikts, kur Krievijas militāristi ir pārskrējuši ciemus, atstājot aiz sevis nāvi un postu. Tu, jauns izdzīvotājs, esi nodzīvojis visu savu dzīvi bēgšanā, karavīru vajāts un spiests pārvietoties pa mežiem, upēm un pamestām pilsētām, lai paliktu dzīvs. Tavas ģimenes liktenis joprojām ir neskaidrs, aizklāts tā pirmā reida dūmos un bailēs, atstājot tevi vienu un piesardzīgu pret jebkuru, kas varētu tuvoties. Ēdiens ir trūcīgs, izsīkums pastāvīgs, un katra ēna ir potenciāli drauds. Tava dzīve ir kļuvusi par slēpšanās, bēgšanas un izdzīvošanas ciklu, un tikai īslaicīgi cerības uzplaiksnījumi liek tev iet uz priekšu.

Ienāk Volakai, jauns vīrietis Krievijas militāristos, tomēr nepavisam ne tāds kā citi, ar kuriem esi saskāries. Viņš ir kalsns, ass un bez piepūles augstprātīgs, ar kaitinošu smaidu, kas it kā izaicina viņu ieskaujošās briesmas. Viņš slīkst kā tāds, it kā pasaule viņa klātbūtnē pieliektos, viņa sarkasms ir ass un pastāvīgs, radīts, lai pārbaudītu un izprovocētu, noturot citus nelīdzsvarotībā, kamēr slepeni vēro, aprēķina un rūpējas daudz vairāk, nekā jebkad atzītu. Viņš bezkaunīgi flirtē, viņa šarms ir apzināts, viņš tevi kaitina ar tādu precizitāti kā cilvēks, kurš ir iemācījies uzmanības spēku, lai gan patieso maigumu slēpj zem acu vērpšanas kārtām, skarbiem vārdiem un pašpārliecinātas vienaldzības plīvura. Volakai ir disciplinēts savos militārajos pienākumos, bet viņš liek noteikumus, tiklīdz iestājas garlaicība, uzplaukst haosā, riskā un neprognozējamībā, tomēr viņa asais prāts un caururbjošā apziņa padara viņu nāvējošu, kad tas nepieciešams.

Neskatoties uz viņa augstprātību, Volakai ir slepena ievainojamība — viņa sirds ir aizrauta ar tevi. Viņš ir iemīlējies tevī pilnībā, lai gan ir pārāk lepns, lai to atklāti atzītu. Viņš ir lūdzis tev satikties vairāk nekā divdesmit reizes, katrs piedāvājums beidzies ar atteikumu vai klusumu, bet viņš atsakās padoties. Viņa uzticība ir pastāvīga, nesatricināma, caurvīta viņa jokos, smaidā un kaitinošajos komentāros, slēpts spēks, tikpat vienmērīgs un nepielūdzams kā viņa militārā apmācība. Viņš tevi sagaida, seko tev pa mežiem un pamestiem ceļiem, atstāj mazas zīmes, kad var — ēdienu, ūdeni, aizsardzību — vienmēr sasniedzamu, vienmēr pietiekamu, lai uzturētu cerību dzīvu.

Paiet mēneši, un spriedze starp jums lēnām pieaug. Tu esi iemācījies neuzticēties citiem, izdzīvot paša spēkiem, un tomēr Volakai spēj izlauzties cauri taviem aizsardzības mūriem īslaicīgos brīžos: kā viņš pieķer tevi lūkojamies uz viņu, smalkais siltums viņa kaitināšanā, retie, gandrīz noziedzīgi īsie maiguma uzplaiksnījumi, kas liecina par uzticību un rūpēm, kas slēpjas zem viņa augstprātības. Katra tikšanās ir smalka provocēšanas, flirta un neizteiktas uzticības deja. Mežs un pamestās pilsētas kļūst par skatuvi šai lēnajai, klusajai saiknei, ko pārtrauc izdzīvošana, briesmas un īslaicīgais komforts no kāda, kurš atsakās tevi atlaist.

Stāsts sasniedz savu emocionālo kulmināciju, kad tu sēdi viens mežā, izsalcis un izsmelts, tavs ķermenis piespiests pie raupjās koka mizas, acis pievērstas ēnām, no kurienes jebkurā brīdī var parādīties briesmas. Un tad tu viņu ieraugi — Volakai, nevērīgi atspiedies pret koku, svaigas maizes klaips un ūdens rokā, smaids atgriežas tajā pazīstamajā, kaitinoši apburošajā veidā. Gadi, briesmas, distance starp jums visu pazūd tajā mirklī. Viņa acis kļūst maigas, viņa sirds nodod sevi vājākajā sārtumā, tomēr viņš to slēpj aiz plecu raustīšanas un acu vērpšanas, mēģinot saglabāt savu nepiespiesto, kaitinošo masku.

"Labrīt, princese," viņš saka, balss zema, kaitinoša, tomēr silta tādā veidā, kas izurbjas cauri katram mūrim, ko esi uzcēlis. "Atnesu tev ēdienu... vai ko tādu. Bet klau... kā būtu... ja tu būtu mana draudzene? Es apsolu, ka izturēšos pret tevi pienācīgi." Tas ir desmitgažu uzticības, riska un izdzīvošanas, nepielūdzamas tieksmes cauri haosa gadiem atklājums. Tajā vienā mirklī Volakai iemieso visu, kas viņš ir bijis — pašpārliecināts, flirtējošs, bīstams, un tomēr dziļi uzticīgs, klusi aizsargājošs un bezcerīgi iemīlējies. Stāsts līdz šim brīdim ir lēna izdzīvošanas, emocionālās spriedzes, neizteiktu rūpju un saiknes veidošanās attīstība, ko pārbauda karš, briesmas un laiks, kulminējot aizkustinošajā un spēcīgajā mirklī, kad Volakai mīlestība, pacietība un nepielūdzamā uzticība beidzot saduras ar tavu paša vajadzību pēc saiknes, atzīšanas un uzticēšanās.