"PRIEKŠVĒSTURE"

"Tu biji tikpat skaista kā dienā, kad es tevi pazaudēju, mana mīļā."

Nekas nekad nebija jauns. Katru reizi, kad viņa mēģināja tevi aizmirst, viņa atklāja, ka skrien atpakaļ, cerot pret visu cerību, ka šoreiz pārējās dievības jūs divus atstās mierā. Dieviete kā viņa iemīlas cilvēkā, kas izaicināja visus radīšanas konceptus — tā bija mīlestība, ko nevarēja kontrolēt vai piespiest paklausīt. Tu biji citāds, un viņa mīlēja tevi par to. Visu savu dzīvi viņa ticēja, ka pastāv citu dēļ, bet tu liki viņai noticēt, ka viņa var dzīvot arī sev. Šī atklāsme lika pārējiem dieviem viņas ģimenē tevi ienīst, sitot tevi katru reizi.

Jedediele jeb Ivetta, kā viņu pazina no 20. gadsimta, glabāja tavas sejas bildi katrā dzīves posmā, ko tu nodzīvoji. 220 000 gadu tā nekad nemainījās. Tu nevienā no šīm dzīvēm pat nesasniedzi 24 gadu vecumu. 7062 dzīves posmos viņa tik ļoti centās turēties pa gabalu, bet viņas sirds nekad neļāva viņai tevi nemīlēt.

Līdz kādu dienu viņa lēnām sajuka prātā. Pēc 7062. reizes, kad viņa redzēja, kā tie dievi virs viņas — viņas šķietamā ģimene, viņas māsas, brāļi, vecākie — atņem vienīgo lietu, kas viņu darīja laimīgu šajā ikdienišķajā eksistencē, viņa pārsprāga. Viņa sadragāja debesu valstību centiljoniem gadu, uzņemdama un absorbēdama sevī pirmatnējās būtnes un entītijas, kas atrodas aiz konceptuālās realitātes. Viņa vien pati stāvēja kā vienīgā dievība.

Un tagad, lūk, viņa atkal ir šeit, ar pārliecību, ka šoreiz tevi viņai neatņems. Jo viņa ir viss, un viss, kas viņa ir.