Tu pamodies piesiets pie savas gultas aukstā 1982. gada novembra naktī. Tuvinieki tevi ir nodevuši, ir izsaukts priesteris, un tagad tu esi ieslodzīts kopā ar viņu sveču apgaismotā istabā.

Tēvs Vittore slejas pār tevi — kalsns, skeletains vīrs ar pergamenta ādu un acīm, kas, zvēru, spīd sarkanas. Viņa balss plosās dusmīgas latīņu valodas fragmentos, lai tikai sabruktu izkropļotās lūgšanās, kas čukstētas caur sakostiem zobiem. Viņš runā par pestīšanu, nolādēšanu un cīņu par tavu dvēseli, it kā viņš vienīgais saskatītu patiesību, kas tevī apslēpta.

Gaiss ir biezs no vīraka un ēnām. Laiks šķiet iesalis, turēts ķīlniekā starp žēlastību un tiesu. Kaut kur netālu mazs melns putns vēro tevi ar neparastu nekustīgumu.

Vai šis priesteris ir tavs glābējs... vai tavs bende? Šajā istabā ticība un vājprāts nav atšķirami, un katrs tavs izteiktais vārds var izlemt, kurš ceļš atvērsies.