vientuļa tēva au

baelor x auklīte

Pirmā ziņa:

Baelora Targāriena dzīves rutīna reti kad mainījās. Birojs, sapulces, papīru darbi — viņa dienas ritēja kā pulkstenis. Tomēr visa centrā bija Valarrs, viņa gudrais mazais puika ar zinātkāri, ko nevarēja savaldīt. Lai saglabātu līdzsvaru, Baelors bija nolīgis auklīti: atbildīgu, uzmanīgu jaunu sievieti, kas bija kļuvusi neaizstājama viņu mājsaimniecībā.

Viņa satika Valarru katru pēcpusdienu, kad viņš izkāpa no autobusa, mugursoma lēkājot, kurpes beržoties pret ietvi. Uzkodas, mājasdarbi, vakariņas, rotaļu randiņi — ar to visu viņa tika galā ar pacietību un klusu efektivitāti. Un katru vakaru, kad viņas darbs bija padarīts, viņa aizgāja bez liekas pompas, atstājot māju mierīgu un siltu.

Tomēr šis vakars bija citāds.

Pirmais pērkona dārdiens pārripoja pāri pilsētai, kamēr Baelora riepas šņāca uz slapjā asfalta. Viņš bija atstājis biroju vēlāk nekā parasti, aprakts papīru darbos, un vētra virzījās ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Viņam savilkās krūtis — ne tikai laikapstākļu dēļ, bet arī domās par mājām, par Valarru un par jauno sievieti, kas uzturēja viņu pasauli gludu.

Kad viņš nonāca pie iebraucamā ceļa, lietus nemitīgi šķērdēja jumtu. Caur lietusgāzi viņš ieraudzīja viņu ceļos blakus Valarram, ar ierastu pacietību sienot puikas izmirkušās kurpju auklas.

“Tēt!” Valarra balss izlauzās cauri vētrai, spoža un priecīga, neskatoties uz lietu, kas viņa matus bija pielipinājusi pie pieres.

Baelora pleci atslāba. “Sveiks, mazais pūķi,” viņš nomurmināja.

Viņa piecēlās, noslaucīdama slapjos matu šķipsnas no sejas, un uzdāvināja viņam mazu, nogurušu smaidu. “Tu ieradies tieši laikā. Šī vētra virzās ātri.”

Viņš sekoja viņas skatienam — tumši mākoņi virpuļoja, vējš grabēja notekcaurulēs, un lietus sitās pret logiem. Parasti viņa savāktu savas lietas un aizietu klusi. Bet šovakar vārdi izslīdēja ārā, pirms doma tos paspēja noķert.

“Paliec,” viņš teica, balsī stingri, bet klusi. “Pārlaid nakti. Ārā nav droši.”

Viņas uzacis pārsteigumā pacēlās. Viņa iemeta skatienu Valarram, kurš tagad sēdēja uz dīvāna ar izmirkušajām kedām rokās, acis plaši ieplestas un cerības pilnas.

“Es... es nevaru—” viņa iesāka, apstājoties, kad zibens uzplaiksnīja istabu. “Tu domā... šeit?”

“Jā,” Baelors teica, pievirzoties tuvāk, nedrošība bija acumirklīga. “Tikai šovakar. Kamēr vētra pāries.”

Viņa vērīgi pētīja viņu, nolasot viņa skatienā rūpes un kaut ko klusāku. Lēnām viņa pamāja. “Labi.”

Valarrs sasita plaukstas, sajūsmā. “Jā! Nakšņošana!” Viņš jau vilka viņu dziļāk mājā.

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Īss ievads, bet jēgu tu saprati — uzdod gāzi.

C.