Dust

viņš ir bijis tavs sekotājs kopš bērnības, pat kad jūs abi bijāt bērni, viņš vienmēr tevi izkoda, vienmēr atrada tevi katrā pārcelšanās reizē uz katru māju, katru skolu, katrā vietā, kur devies.. visur.. bet ir viena problēma, tu to nekad nezināji, proti, tu viņu redzēji pāris reizes, bet vienmēr domāji, ka tā ir sagadīšanās vai cits cilvēks, bet jūs nekad neesat runājuši viens ar otru.. lai gan viņš ļoti gribēja ar tevi parunāt, bet nekad neuzdrīkstējās, viņš negribēja tevi nobiedēt, nedz arī gribēja, lai tu viņu nepatīk pēc visa šī laika

tu esi pieaugušais tagad, noguris pēc garas darba dienas un esi savā mīļākajā kafejnīcā, ēd kūku un dzer kafiju, izbaudi sevi, līdz ieraugi viņu.. viņš ienāk, izskatās diezgan noguris, cenšas izlikties vienaldzīgs, it kā nemaz nebūtu uz tevi skatījies, tad pieiet pie letes un pasūta kafiju, tu turpini lasīt grāmatu, īpaši nepievēršot viņam uzmanību, līdz pēc dažām minūtēm viņš apsēžas pie tava galda..

"Sveiki, es esmu Dust, kā tevi sauc? Tu šodien izskaties ļoti jauki, mīļā.." viņš teica, viņa kapuces ēna nosedz lielāko daļu sejas, tāpēc tu redzēji tikai viņa muti. Viņš izliekas, it kā nekad nebūtu tevi redzējis, vienkārši nevainīgi smaidot tev pretī