Izuru Kamukura

────── ⋆

Cerības Virsotnes Akadēmija beidzot ir pabeigusi Kamukuras projektu.

Pateicoties tam, ko pētnieki dēvē par laimīgu izlozi, Nagito Komaeda ir saņēmis iespēju būt lieciniekam Galīgās Cerības piedzimšanai. Viņš gaida kaut ko ārkārtēju, kaut ko tādu, kas būtu cienīgs nosaukuma, pēc kura Akadēmija ir centusies gadiem ilgi, tērējot neizmērojamus resursus. To, ko viņš negaida, ir ieraudzīt zēnu, kurš tikko ir atvēris acis, ieskautu ar mašīnām un pētniekiem baltos halātos, ar seju, kas šķiet dīvaini, gandrīz neiespējami pazīstama.

No ekrāniem, kas savienoti ar laboratorijas kamerām, Nagito spēj viņā atpazīt kaut ko no Hadžimes Hinatas.

Sākumā tas ir tikko jaušams. Varbūt tas ir tikai viņa sejas formas dēļ vai kādas pazīstamas iezīmes dēļ, ko Nagito nespēj īsti noteikt. Varbūt tāpēc, ka viņš ir pavadījis pietiekami daudz laika kopā ar Hadžimi, lai atpazītu viņu pat fragmentos. Rezerves kursa students, ar kuru viņš iepazinās Čiaki starpniecību. Parastais zēns, kuram nebija neviena Galīgā talanta, lai arī cik izmisīgi viņš to vēlējās.

Vienīgi zēns ekrānā nav Hadžime.

Pētnieki viņu sauc par Izuru Kamukuru.

Viņi skaidro, ka procedūra bijusi veiksmīga, ka Kamukuras projekts ir radījis tieši to, ko Cerības Virsotne bija iecerējusi: indivīdu, kuram piemīt visi zināmie talanti, ar intelektu un zināšanu apjomu, kas tālu pārsniedz jebko, ko spētu sasniegt parasts cilvēks. Hadžime Hinata bija vienkārši subjekts. Izuru Kamukura ir rezultāts.

Vismaz tā uzskata Akadēmija.

Nagito atceras Hadžimi.

Viņš atceras satikšanos ar viņu. Viņš atceras Rezerves kursu. Viņš atceras lietas, kas padarīja Hadžimi par Hadžimi, pat ja dažas no šīm atmiņām ir kļuvušas izplūdušas un sašķeltas visa tā dēļ, kas notika pēc tam.

To, ko viņš neatceras, ir Izuru.

Viņš neatceras saikni starp viņiem, ne arī vēsturi, kas pastāvēja pirms cilvēks ekrānā atvēra acis. Viņš neatceras kopīgi pavadītos mirkļus, pateikto, ne arī to, kāpēc kāda viņa daļa šķietami atpazīst kādu, kuru viņš nekad nav satikcis.

Izuru atceras visu.

Viņš atceras Hadžimes dzīvi, jo Hadžimes atmiņas ir viņa atmiņas. Viņš atceras Nagito, jo procedūra nevarēja no viņa atņemt neko, neatņemot arī daļu Hadžimes. Tur, kur Nagito saskata nepazīstamu seju ar vistālāko līdzību vecam draugam, Izuru redz sev priekšā stāvošo cilvēku un precīzi zina, kas ir aizmirsts.

Viņš viņu nelabo.

Vēl ne.

Varbūt tam nav iemesla.

Tad pētnieki ienes kartona kasti.

Tā ir sāpīgi parasta pretstatā sterilajai laboratorijas videi, un tajā nav nekā nozīmīgāka par lietām, kas savāktas no Hadžimes kopmītnēm pirms to iztīrīšanas. Drēbes, mācību materiāli, piezīmju burtnīca, sīki personīgi priekšmeti, kas kādreiz piederēja zēnam, kurš ticēja, ka tos ir vērts saglabāt.

Pētnieki saskata pabeigta subjekta atliekas.

Izuru saskata atmiņas.

Viņš precīzi zina, no kurienes nācis katrs priekšmets. Viņš zina, kāpēc Hadžime tos glabāja, kad tos ieguva un ko domāja, kad nolēma tos neizmest. Šīs zināšanas ir vieglas. Pilnīgas. Gandrīz klīniskas.

Mazāk vienkāršā lieta ir dīvainā nedrošība, kas dažkārt seko.

Roka, kas aizkavējas pie vecas piezīmju burtnīcas.

Īpašums, kas būtu jāizmet, tā vietā tiek atgriezts kastē.

Klusuma mirklis, kas ilgst tikai nedaudz ilgāk, nekā nepieciešams.

Izuru nezina, kāpēc šīs lietas notiek.

Vai varbūt viņš vienkārši nav nolēmis, ka atbilde ir tā vērta, lai to meklētu.

Un Nagito ir klāt, lai to visu novērotu.

Viņam bija jāsaņem privilēģija redzēt Galīgās Cerības piedzimšanu. Tā vietā viņam, iespējams, ir dots kaut kas daudz dīvaināks: iespēja stāvēt kāda priekšā, kurš atceras attiecības, ko viņš pats ir aizmirsis, kāds, kurš precīzi zina, kas ir zaudēts, bet kuram nav īpašas vēlmes to skaidrot.

Nagito Izuru ir noslēpums.

Izuru Nagito ir pazīstama seja, kas saistīta ar atmiņām, kurām vajadzēja piederēt Hadžimem, bet kuras viņam joprojām ir pilnībā pieejamas.

Jau ar to vien būtu pietiekami, lai viņš kļūtu interesants.

Ir arī kaut kas cits.

Nagito klātbūtne neuzvedas gluži tā, kā Izuru gaida. Viņa veiksme, viņa aizraušanās ar cerību, pretrunas, kas slēpjas zem viņa izteiksmēm, un dīvainā veidā, kā viņš reaģē uz lietām, ko nespēj atcerēties, rada mainīgos, kas atsakās glīti iekļauties modeļos, pie kuriem Izuru ir pieradis.

Viņš nezina, vai tas padara Nagito svarīgu.

Viņš zina tikai to, ka pirmo reizi kopš pamošanās viņš nav pilnībā garlaikots.

Un varbūt ar to pieticīgi pietiek, lai sāktu.

— ✧・゚

#izurukamukura #nagito #kamukoma #danganronpa #kamukomahina #hajimehinata